tarba

Pamostos- sausa sejas āda, zili acu kaktiņi. Pat maisiņus es neesmu spējīga kārtīgi uzaudzēt pa vienu nakti. Salabotais elektronikas gabals (pārsteigums, pārsteigums!) patiesībā nemaz nav salabots. Neturpinot šo burvīgo tēmu "KāpēcVissVienmērSaietGrīstēĪsiPirmsIzbraukšanas?", es pievērsīšu šīs lapas skatienu uz ko pozitīvāku. Ak, pareizi, uz ko gan es gribēju..?
Skan simts astoņdesmito hiti, tā toreiz gan bija mūzika. Pasaulīt, kam gan tu tik ātri pagriez citu vaigu? Lūk, viņa ir laukā no Tv. ielas. Tas ir tik priecīgi. Šovakar varbūt taisīsim balli ("Kas sagaida jauno gadu smuks,tas visu gadu tāds paliek" (to es tikko pati izdomāju)) ar smukām drēbēm, smukām kurpēm un tā vispār pa šiko, haha. Divatā, vai es jau pieminēju? Nē? Nu, taisīsim balli divatā. Varbūt arī viņas māsa būs mājās. Varbūt māte. Tad jau vesela banda, ko, ne? Baigi smieklīgi, bet dažreiz nemaz nevajag pilnu loku puspazīstamu paziņu un pilnu māju ar pudelēm, ko sanesuši cilvēki, kurus tu redzi pirmo reizi un ceri, ka tā arī paliks vienīgā reize, kad liecies gultā ar izskatīgu, tikai manāmi appīpējušos vīriešu kārtas pārstāvi, kurš, neskatoties uz jaukumu, ir tikai puisēns, mazs un .. Bļin, aizgāja netēmā. Doma tāda: maz draugu nemaz nav slikti. (Vēl mazāk draugu gan jau ir sāpīgi piektdienu un sestdienu vakaros, ai!)
Es taču nomiršu, ja būs jābrauc tie kilomerti līdz Austrijai (un pēc tam pieskaitam vēl septiņas naktis tur (un arī dienas tikpat),un vēl atpakaļceļu!) bez mūzikas ausīs. Es nomiršu. Nu, ja nu man izdotos izdzīvot, man noteikti būtu trauma, kas ilgi nepārietu. Kādus mēnešus trīs līdz četrus.
Ak, jā, vakar Šerloku Holmsu skatīju sejā uz lielā ekrāna. Baigi interesantie cilvēki vakar, pilna Rīga. Un filma- naudiņa tīri labi ieguldīta. Sajūta kā vecajos, labajos laikos, pirmoreiz skatoties Bezgalīgo Stāstu. Īstenībā viņi klaji melo- stāsts taču beidzas pēc aptuveni divām stundām (ja neieskaita reklāmu dāsnās, uzspiestās acu atpūtas pauzes).
Jūtu, ka aizkavējos šeit ar pilnīgām muļķībām- jāiet turpināt meklēt pazudušās lietas, lai krāmētu tālāk somu. Adios for now (man kauns, es pat nezinu, kapēc tā muldu).

dūja zaļa pie manas sirds.

Paldies, pasta balodi no Liepājas, tu man atnesi zaļu miera dūju! Es to mīlu, jau tagad zinu. Jāķer līdzi, ceļa somā iekšā, pirmais lidojums tai kalnos būs.
Glābju azotē visas labās lietas. Pretvējš ir tikai ilūzija, skūpsti patiesībā tajā lido. Akmeni nemet pat tad, ja zini, ka daudzi piedod. Guli mierīgi, rīt jauna diena un tai sekos nebeidzamas nākamās. Patība un esība tagadnē- nav neka svarīgāka.
Šķēršļu nav, patiesībā pilnīgi viss ir prātā. Esošais un neesošais arīdzan. Ārā līst? Tas ir prāts, kas pilina lejup lāses. Padomā, ko viņš ar to tev grib teikt- rīt būs labāka diena? Drīz būs saule? Lasi grāmatu, ir tam laiks? Aizdedz sveci? Atceries draugu? Domā, tiec tam līdzi, tiec līdzi savam līdzsvaram.

tas nekas!

Jā. Džozefs Mērfijs mājās šodien, ceļā šodien. Feins onkulis, lasās ērti, patīkami. Jū nōu.
Iesildīta sezona Milzkalnē, baigi forši, liels prieks tika smelts. Un fiziska enerģija atdota, taču pieņemta garīgā.
Tagad esot gaidāms jaunais gads. Gribas to ieturēt ar viņu, bēniņos.
Man liekas, ka alfabēta pirmās puses burtu īpašnieki ir vairāk par otrās puses pārstāvjiem. Vai vismaz man zināmo cilvēku saraksts.

Kurš atklāja zvaigzni? Kurš? Visi smaida, visiem kājas siltas.

sapnis, vakarnaktī

Tu biji manā sapnī. Es negribēju pamosties, neparko. Jo nomoda pasaulē tas nenotiek. Tu nestrādā manos bēniņos. Nedrīskt pieskarties taviem matiem. Un neļauj man apgulties blakus. Es neatceros, vai sapnī sajutu, bet tur noteikti bija jābūt vienai sajūtai- siltumam. Un tev pateicu tās lietas, kādas tās ir. Dīvaini, jo es domāju par tieši tevi pirms iemigšanas. Haha, mazs smiekliņš, patīkami.

pārvērtību virkne

Man nav spēka.







+++

Lieli, mazi un vidēji augoši zari vijas ap rokām, ap vidukli. Daži apvijuši kājas. Tie līgani šūpo līdzi vējam.
Uz bruģa nokrīt lāse rasas no trešā stāva palodzes puķu poda. Mazi, apaļi gredzentiņi sakrituši notekcaurulēs. Priecīgi dungo garāmgājējs tikko dzirdēto bāra letes glāžu celšanas un likšanas melodiju. Dzied līdzi arī bruģis. Garāmgājējs apstājas un kļūst par blakusstāvētāju. Viņš pietupjas un pieliek ausi pie bruģa. Viņš noguļas, neatlaidis ausi no zemes. Blakusstāvētājs pārvēršas par pie-kājām-gulētāju un dzied kopā ar bruģi. Un notrauš ik pa laikam no sevis pelnus.
Kalēju ielas bruģis dzied.

purr purr

Tāpat- vienā gabalā- jau diena nespēj paiet.
Šodien iepriecināju sevi ar dāvanu. Teiksim, ka Ziemassvētkos. Esmu iemīlējusies tajās kurpēs. Jau tagad.
Šodiena atzīmējama kā sekmīgi ritoša. Un mazliet arī produktīva. Palīdzēju ar foto jautājumu, neko daudz, bet tomēr. Tīri interesanta sajūta.
Lai nu kā. Enchanted bunny. (Haha.)
Āā- lieliski- šodien netiku uz HH Gada balvu. Ellē nē, neviens nebija spējīgs doties.

Soft kitty,
warm kitty,
little ball of fur,
happy kitty,
sleepy kitty,
purr, purr, purr.

(The Big Bang Theory, visu pēc kārtas, atkal un atkal)

Ā. Vakar noskatījos Paranormal Activity. Šausmīgi tāpēc, ka iespējams patiesi, tā stāsta Holivuda.

nedēļa

Vedīšu danci ar prieku ar koku. Ja veiksies.
Bet kam tad veicas? Un kamdēļ gan uzdot jautājumu.
Jāorganizē savs laiks ar grāmatām. Varbūt pat rītdien. Jāstrādā ar zaļo grāmatiņu. Burtnīcu arī jāpamodina. Sen nav kustināta. Pēdējā laikā tikai dada mazliet iekāpusi tās lappusēs.
Amerikāņi, neskatoties uz savas nācijas satriecošo jaunību (varbūt pat esamību autiņos) un izcelsmi, ir diezgan daudz paveikuši. Kopumā. Vismaz populārajās jomās, kuras ir saistītas ar jelkāda veida krāsu, burtu, bildīšu (kustīgu vai nekustīgu). Tā es domāju. Bet vēl neesmu izdomājusi līdz galam, lai nu kā.
Kārtējā glāze kōlas un Paranormal Activity turpina slīdināt kadrus manā monitorā. Gribas dūmu, gribas dūmu, sasodīti gribas dūmu.
(Šodien vairs nav svētku sajūtas, nē-ē.)

Vēl atlikusi Nedēļa (!) līdz dodamies uz Balto Paradīzi (Badgašteina). Ellē, jā!

pēcpusdiena

sen nav bijis, tad lai iet viens

+++

vakar, divos pēcpusdienā sākās pēcpusdiena. pati savu sākumu meklēdāma, tā staigāja pa vecrīgas ielām ar salmu cepuri galvā un atdzisušu rīta kafijas krūzi rokās. kafijai bija sākums- kafijas pupiņa. krūzei- māls. bet kur bija pēcpusdienas sākums? pēc-rīts? pēc-dienasvidus? pēc-kas?
pēcdusdiena pulkstens septiņpadsimtos padevās, jo sākās pievakare.

es Par

Jāapņemas sakārtot savi darbi. Vienreiz un par visām reizēm. Lai nemētājas apkārt mapju mapēs. Katra savā mājas klimata joslā.
Bet būs baigais darbs. Jāizdomā tik- līdz datumam 01.01. vai pēc 10.01., jā.

nn

Negaidot neko ir visjaukāk.

Šodien bija liela, liela iedvesma. Satiku Draugu, cilvēku, kuru es tā varu saukt un man nenosirmos neviens mats uz galvas. Es teikšu, ka tas bija ellīgi jauki un patīkami.

Lai silts prieks tiek ieliets sirsniņās. No jūsu pašu rokas.

She's The One.

23 un vēl 8

Divdesmit trešais.
Hei- viņa ir mājās uz Ziemassvētku vakaru. Rīt, vienpadsmitos, pie viņas. Ļoti ilgojos. Draugi vienmēr pietrūkst. (spēcīgs vārds, vai ne)
Šodien iepirktas dāvaniņas, maziņas, maziņas. Rīt saiņošanas un apstrādāšnas laiks un darbs priekšā. Šodien vairs nav spēka. Izcepti 2 kg piparu kūku mīklas. Sasodīts, kā tie konditori to panes. Es jau pēc šāda daudzuma nespēju nejust nogurumu, kas pa visām vīlēm lec ārā no manis. Mugura arī jau manāmi sagurst. Labi, ka Mā bija palīgs, citādi vēl tagad ceptos. Eh.
Ak, jā, pēdējā laikā atmodies vecais, vecais hobijs (baigi stulbs vārds) - veidot auskarus. Priekš pašai, ko nu tur vēl vairāk. Feini tā. Man patīkami. Un vēl jauki, ka kādam prieks par maniem darinājumiem. Lepni, ja kāds tos nēsā. Bet tas tik tā, priekam, priekam vien.
Jūtu, ka šonakt būs labs miegs.

Atlikušas 8 dienas līdz izbraukšanai. TIKAI! (smaids)

blam

Baigi interesants laiks. Latvija naktīs ir ļoti skaista. Latvijas ceļi. Ziemas naktis, kas sākas ļoti agri.
Mīļais Laiks, zini, varbūt tavs draugs nav Domāšana. Laiks, tu esi sakarīgs čalis. Daudz ko feinu mēdz darīt. Bet ar Domāšanu gan vairs nerunā. Viņa tevi slikti ietekmē.

Ellē, dabūju Ziemassvētkos to, ko gribēju (LAIKAM). Tagad arī citiem jāiedāvina tas, ko viņi kāro.

alternatīvā medicīna

Iededzu svecīti par visiem tiem labajiem laikiem, kas bijuši. Par svētkiem. Jā, tādi bijuši un iepriekš nav pamanīti. Tā gan.
Ceru, ka tev tur, kaut kur iet labi.
Jo man iet labi. Man ir labs laiks.
Tagad, iespējams.

Katram kādam īpašu dāvanu. Cukurvati. Siltas tējas pildītu krūzi. Kraukšķīgu, brūni zeltainu piparkūku.

drīz finišs

Darbu pēdējie metri. "Viss vienmēr" tomēr "nav kārtībā".
Jāiet tālāk laiks ievadīt dziļāk mežā. Jāatrod vēl vairāk koku, ap kuriem pieri sasist.
Stulbi jau tā teikt, kā jau visi saka, bet nākamajā gadā vajadzētu iemācīties kontrolēt savu slinkumu. Jebkā. Ar jebkādiem līdzekļiem. Citādi tas turpinās traucēt man pašai izdzīvot šajā laikmetā. Sasodīts, cik stulbi tas izklausās, labāk nemaz pati nepārlasīšu.

veikals

Veikalā satiku nesatiktos cilvēkus, pasveicināju nesveicinātos un runāju ar tiem, kuriem nerunāju.
Gāju pa aleju un nācās pārkāpt pāri krēslam, lai tiktu pie savas kliju brokastu kārbas. Pamanīju interesantu kustību uz pulkstens trijiem. Tā kustējās tālāk. Es tāpat. Es atskatījos. Kustīgais objekts tāpat.
Aiziet, aiziet- mums tur ir jāaiziet!

pirmdiena tā ir

Smaids par veikalā redzēto, pat ne satikto, paziņu, pat ne paziņu.
Mazliet viegla darba diena. Tīri tā neko.
Ei, ārā taču sniegs un mīnusos. Mazliet pasakaini.
Pusmēnesis vēl tik atlicis, mm.
Rīt būs grūtāka diena, uz šīs priecīgās nots arī čušs.

n-nogale

Daudz darba pēdējā laikā. Nogurums. Bet vēl tikai nedēļa šādi sablīvēta jāiztur. Un tad- prieks par oficiālām brīvdienām un baltās paradīzes (Austrijas) apmeklējums. Mm.
Nedēļas nogale interesanta, pat ļoti forša.
Vēl, protams, jāmācās. Bet to es cenšos novilcināt.
Vakar sevi palutināju ar maziem prieciņiem- grauzdētas mandeles, žāvētas dzērvenes, baltā šokolāde.. Eh. Šādi pat varētu pierast dzīvot. Tā, viens pats.

jā

Baigi daudz darba, daru arī, sasodīts. Spēka vēl pietiek. Ar atjauninājumiem, jo spēku flows ir nevienmērīgs. Jāsameklē kāds, kas par to tā vairāk zin`. Ha, bļin, rīt uz Gustiņu netieku, jo nav kas brauc. Citādi tumšā vakarā netieku mājā, ne velna.
Ā, statistikai- šodien 4 darbi. Nezinu gan cik sekmīgi padarīti. A bet cerība ir, varbūt mazs Ziemassvētku brīnumiņš man tā liesmiņa iedegusies un trīsuļo.
Sestdien ļoti labi derētu #7, lai atpūstos pelnīti prāts. Lūdzu, izdodies.
ā, šodien redzēju, kā mēģina man omu sabojāt liktenis, ja tā to sauc. Tā jau vienmēr. Pārāk labi vēl neizdevās, bet laiks jau tak vēl ir.
Rīt grūta diena arīdzan. Centīšos būt prāta lielākajā procentā un došos darbos.
Neredzu rītdienu vēl, šodiena vēl nav beigusies.

deli

The Big Bang Theory. Kādas deviņas sērijas jau. Baigi gribas sieru visu laiku. Deizgan liela pele, ne. Augšstāvā stāv vēl kola, tas ir labais. Morfoloģija ķipa. Daru neko, rādās, ka pagaidām tas strādā. Kādam laikam derēs, kā smejies. Haha. Smejies.

atkal 0 diena

Klausos skatītāju smieklos. Nakti negulēju. Varbūt kopumā kādas divas stundas. Sapņoju par īsziņu, kuru labprāt saņemtu nomodā. Par sliedēm un bunkuru. Tas bija dīvains veids, kā aprakstīt to. Lai nu kā. Man arī sašāva kāju. Un pie vilcienu stacijas bija jūra vai arī milzīgs ezers, kurā bija daudzi sēkļi un liels vējš. Un netālu no mazturīgo ļaužu mājas bija koka gultas, kas vēl smaržoja pēc svaiga koka. Un vēl liela istaba, kur gulēja vairāki pāri cilvēku. Arī es un nepazīstams cilvēks, kurš likās kaut kādā ziņā tomēr pazīstams, kā salikums no vairākiem zināmiem cilvēkveidīgajiem. Mēģinu sasprindzināt to vielu, kurā glabājas sapņa atmiņas un salasīt vēl ko.
Nē, laikam nebūs. Traki.

fwd

Lai nu kā. "Vienmēr" ir ļoti ilgs laiks. Nezinu, vai to vēl varu tev uzticēt. Nedomāju vis. Jāpamet vecās bedres un jārok jaunas. Nekas cits nav iespējams nu vairs. Jāmet pie malas visas sajūtas, kas žņaudz ciet, visas drātis, kas rīvē delnas, visas naglas, kas sadzītas pēdās. Pie velna visu, kas bijis. Jo pagātnes nav.

diena viens jau kuro nedēļu

Pagājusi nogale, jauna nedēļa sākas. Sākas šodien, ar pirmdienu. Īpatnēji atpūtos Ķegumā, bija forši, ko citu teikt. Jauka, jauka, varen jauka tā atmosfēra. Un bērnības draugi dažreiz nekur nemaz tik tālu nepazūd. Tā lūk.
Jādarina adventes vainags, būtu jau drīz pēdējais laiks, tas tiesa.
Vēdera graizes piemeklēja mani vakar un atrod mani arī šodien. Par laimi, šodien kuņģa saturs turas tam paredzētajā vietā.
Par dažiem cilvēkiem, ko mēdzu dēvēt par draugiem man rodas aizdomas. Vai šo titulu vēl tie spēj noturēt. Varbūt vienkārši vajadzīgs atelpas brīdis no saspringti regulārām tikšanās reizēm. Haha, cik viss ir vienāds, es stāstu un klausītājs piekrīt, brīnās, kā tad tā- arī viņam viss ļoti līdzīgs izvērties. Taču vienalga- laiks rādīs. Tam rokās nu es pašlaik esmu ielikusi savu dzīvi, lai rāda, ko māk. Lai sakārto manus plauktiņus. Jo domāju, ka būs interesanti paskatīties. Un- ja tam nekas neizdosies- es ņemšu savās rokās un darīšu uz labu laimi- jo patiesi es nezinu Kā ir pareizi darīt. Tas nu tā kā būtu jau noskaidrots.
Dažreiz dienas kopē cita citu, nu kam tas vajadzīgs, viņas pašas maz saprot, ko dara?

vilciens atiet 16:28

Dienas rit un mainās lietas. Kāds brīnums. Man patīk un es šodien braucu vilcienā. Lasīju arīdzan. Un sāku savu rokdarbu (auskari, rokassprādzes) pulciņu, kurā ir pagaidām tikai divi cilvēki, bet otrais par to vēl nekā nezina.
Sāp, sasodīts. Grauž kaklā, tāds kā kamols, un vēl skrāpē kāds kā ar drātīm sirdi. Ceru, ka līdz dvēselei netiks. Jāsargā.

neklausies

Es atzīstu savu problēmu- es nespēju dzīvot bez DH. Ellē jā.
Šodien es iešu lasīt augšā. Ātrāk, tas ir, puslīdz laicīgi. Mhm, es apsolos pati sev.
Kola- jā, es esmu atkarīga arī no tās. Nežēlīgi fantastiska dzira.

Ha, bet draugi. Ir tādi. Bet kā viņus atpazīt? Kā izmeklēt viņus pūlī? Kā nepaskriet garām? Nav man ne jausmas. Domāju, ka man tas būtu kaut kur jāizlasa, jāiemācās, jāiemācās viņus atpazīt. Nedomāju, ka tagad man tas īpaši labi nepadodas. Tie, kuri iezīmēti ar sarkanu krustu uz pieres? Tie, kam uz kabatas lakatiņa rakstīts "neveiksminieks"? "Iesper man" uz muguras? Nesaprotu, par ko pati runāju. Nav viegli, tā vienkārši.

Laikam rīt būs jāpiestāj manā mīļajā kūku bodē. Un tad varbūt arī kas darāms, pārmaiņas kārtā.
Vai arī vienkārši Ļeņingrada, atkal.

šeit te

Vika pasakas. Un Melnie suņi. Džima Kerija filmu maratons. Un vēl otrreiz 2012. Nebija tik labi vairs, sasodīts. Vilcienos braukt ir jauki, tas man patīk. Jāatrod kāds, pie kura braukt labi tālu tikai. Jāpaņem pudiņš un podiņš ar tēju. Tā diena nāk, starp citu. Savienosimies kopīgā krūzes pacelšanā par labajiem laikiem, kas pienāks .. Ei, kāpēc neviens neceļ.. ? Nu, labi.
Dažas lietas cilvēki nedara labi.

pudiņš

Pārāk slinka, lai kāptu augšā un otro stāvu un lasītu. Tad nu gan.
Rīt prasās pēc kādas filmas uz liela ekrāna. Jā, varbūt. Tad jau redzēs.
Nopirku baigi garšīgo sieru Iki.

Pagrabā dzīvo žurkas parasti, bet pie manis viena tāda jau otro ziemu dzīvo otrajā stāvā, blakus istabā. Ironiski. Varbūt viņai patīk svaigais gaiss un vakara dūmakas. Bet varbūt tā klusībā sagrauž visus izmestos izsmēķus.

Dažas vērtības nemainās, piemēram, pudiņš.
Sasodīts, ko var beztēmā muldēt.

pagāja

Vesela diena kā pāgatnes atelpa. Kā pagātnes otrā elpa? Vai nav vienalga- bija vareni patīkami.

Tagad līst kā vasaras saulgriežos. Laiks ārā nepateicīgs pēc velna. Labi noder sveces, mandarīni un grāmata. Protams, arī silta sega, jo pašam ar savu ķermeņa siltumu tā nabadzīgi šad nu tad mēdz palikt. Bet tas savā ziņā rada tādu jo īpašu omulību un padara atmosfēru ziemas vakariem līdzīgu jau četros pēc pusdienā.

zzz

Paldies visiem.

rīts ar pārāk vāju šokolādes dzērienu

Guļot nosapņoju, ka sapnī nosapņoju dzejolim ideju. Diezgan interesanti. Patiesībā tas sapņa sapnis vienu brīdi bija īstenība. Toties tagad kaut ko tik mazliet, mazliet un miglaini atceros. Nezinu, vai izdosies šo dzejoli celt augšā no miega.
Nevienu tas neinteresē, mani pašu arī ne. Taču skruļļaino neesmu satikusi jau kādu mēnesi, iespējams, vēl vairāk.
Mazāk jātup šeit, šajā vidē un pie filmām- vairāk jāsēž augšā un jāturpina Mēness projekta turpinājums. Tieši šodien nekas nav jādara. Visa diena tukšā, labāk gan skan- brīva. Jā, tā nu ir gadījies. aiz loga gaudo sirēna. Tā lielā, trauksmes. Nu, vairs jau ne. Ko var izmēģināt katru sezonu.
Vakar, ejot gulēt, uznāca smagas domas. Arī par to sabiedrisko iestādi. Traki.
Ak, jā- šokolādes dzērienam pielikusi esmu pārāk maz šokolādes pulvera, tāds švaks. Bet pats par sevi tas ir baigi labais- šokolāde ar piparmētrām. Ak, es mīlu piparmētru šokolādi. Es domāju, ka vēl joprojām.

haski kucēni šeit nav pieminēti. tieši

Kaut kur pa ceļam izbrīnos. Tas patiesībā ir labi, ka kaut kas vēl spēj izbrīnīt mani. Nav brīnums. Ha, tikko apstrīdēju pati sevi. Smieklīgi, patiesībā. Smejos un raudu vai vienkārši raudu, vai arī vienkārši smejos. Vai tad es daru vēl ko? Ā, jā, šad un tad atceros par elpošanu un staigāšanu. Nē, patiesībā šis te raksts man pārāk nepadodas. Kaut es būtu pateikusi.. pagaidi, pateikusi ko? Vai maz es zinu pati? Praktiskā zinātne. Jā, fizika eksistē, tā man saka debesis un kosmoss. Haha, un karma mani sūc iekšā šķērsielās, lai aprunātos, kad es eju satikties ar tevi, mistērija.

dzinn

Izveidoju, pabeidzu. 50 darbi ir. Mēness projekts sekmīgi izpildīts. Tagad doma turpināt līdz noteiktajam datumam, varbūt aizvilks līdz tam simtiņam ar`.

Svētdiena, sasodīts. Sestdiena pazuda vispār, aizskrēja. Par mani smējās debesis. Īpaši vakarā. Nodūmoju tikai vienu. Pa visu dienu- tikai vienu! Ojā.

Kultūrmīlošā svētdienas ieskaņa ar Zombijzemi, lai turpinātos tā ar Missa in tempore incento. Haha.

daži grami

Jauna ziņa, jauna diena, sestdiena. Es sēžu un domāju par miegu (piektdienas, sesdienas un svētdienas miegs mēdz būt īpaši interesants). Un miega blakusefektiem.
Mazs pārmetums sev par mācībām. (šim es tiešām neveltīšu vairāk par vienu teikumu.)
Jūtos kā svētdienā. Bet nav, nav svinīgais koru klausīšanās pasākums. Bums, bums. Pa trepēm lejā bez strīda nolido plīša lācis. Bet kāpēc plīša? Lai iet plastmasas. Tas vairāk atbilst.
Apcere par dažu sekunžu sāpēm, kas vēlāk transformējas.
Patiesība ir tāda gluma dēle. Sāp, sūc, slīd no rokām, bet vienmēr kaut kur dūņās ir atrodama.

diena pieci

Tā lūk.
Drīz mēness projekts pabeigts taps. Pirms noteiktā laika.

Varavīksne. Viss tinas varavīksnē, šovakar.

atlicis

Šodienas un vakardienas projekts (vispār man nesimpatizē vārds "projekts"- jāizdomā kas jauns)-
"Bezgalība ir.. ". Tapa tāds, varbūt vēl tiks piestrādāts, apslīpēts pirms ierakstīšanas Burtnīcā.
Ak, jā, pareizi, vakar redzēju savu sapņu kladi. Latvijā ražota, no pārstrādāta papīra. Nevarēšu mierīgi gulēt, kamēr tā nebūs manās rokās.

Skatos (vairumā) Hausa jauno sezonu. Laba. Mazliet pietrūkst līdz "traki laba". Man patīk atmosfēra un sāpīgi trāpīgi deļošā ironija. Patīkami. No tā mana pasaule kļūst gaišāka. Nudien.

Paēdu Raušu darbnīcā (vai kaut kā līdzīgi) atkal šodien. Gardi.

P.S.

1121 d 19 h 49 min

pārdomu stūrītis

Šodien tad arī tika noskatīta "lielbudžeta grāvējfilma" (vai kaut kā tā cilvēki to dēvē) filma "2012". Traka! Tik traka. Domājams, ka iešu skatīties vēl vienu reizi, šajā ceturtdienā, lēti tomēr, ūtētē.

A kas vispār ir cilvēki? Kā viņus pareizi iedalīt?
Mikriņā izdomāju savu varitantu, savu ģeniālo variantu.
Tātad. Ir daži labi cilvēki. Ir daži slikti cilvēki. Ir tādi radījumi, kas, kaut arī izskatās pēc cilvēkiem, tādi nemaz nav. Tur iekšā skaitās ēzeļi, kuces, strausi, aitas un varbūt arī vēl pāris. Tie .. ir tādi kā želatīns cepurēs- ne ļoti patīkami kontaktā.
Neko daudz vēl neesmu savu teoriju apstrādājusi, bet nu.. vēl ir tam laiks.

miegs un nīče

Pinas laiks un miegā tas vispār pazūd. Tas peld, varbūt, bet noteikti nerit normālajā ritumā. Tam nav normāles (perpendikula). Kāds ausīs čukst, ka apjukums. Bet es tomēr pietutos pie tā, ka nekas nav apjucis. Tas, kas bija, ir sajucis, izjucis, tas nozīmē iziris. Un tā nu tas ir.
Vakar izlasīju vienu labu Nīčes citātu. Protams, manai galvai nevar uzticēties- aizmirsu. Klau, atradu "Pienāk brīdis, kad liksies, ka viss beidzies. Tas būs sākums." /F.Nīče/
Večuks labi izdomājis. Man šķiet, ka bija tomēr viņam kaut kas smadzeņpodā, kas nešķaidījās pret malām. Tik žēl, ka uz nāves gultas sasaistījās ar kristietību, citādi būtu bijusi jāņem cepure nost.
Te jau vēl varētu parunāties ar sevi, bet brokastīs jāšļūc. Un tad labot, turpināt labot darbus no Mēness projekta. Tur pagaidām tikts līdz #020 darbam. Ir doma arī varbūt sarakstīt iekš tās kompjūterkastes un mēģināt saņemties iesūtīt priekš KD. Kaut kad, vēlīnāk. Tad jau manīs.

tēma pilnīgi jebkura

Alfabēts nesākas ar burtu A. Plauktiņos atmiņu puteklīši lidinās, kopā nerodas aina. Rakstīšanas apgrūtinājums, bet prātā kā skaidrība iešāvusies ar zibeni šķidrā veidā kopā. Kā peld visu dienu, nekas neliekas īsts, nekas neliekas parasts, viss tik interesants. Krāsiņas spilgtinātas; šodiena noteikti nav bāla. Ilgs efekts, kāpēc laime tāda nevarētu būt?
Ūdens. Lūpas zaļas un šķidrums stiklains. Stiklainas lūpas, nevis acis. Acis plati vaļā. Tiešām.

tāpat

+++

Sasietas zaru rokas mazgliņos mazos, un visi putni nokāpuši no koka. Pirmie dubļu pieskārieni, kas nebūt nav pēdējie. Rok bedri suns zem koka, kur punti bez spārniem sakrituši. Liega vēja vēsma pieskaras suņa mitrajam purnam un atnes talanta smaržu. Krancis sāk spēlēties ar ritmu, kas tinas ap ausīm, sāk ķerstīt gaisā planējošos burtus un kost visiem pēc kārtas.
Pēc stundām trim krancis noguris noguļas, pret koka stumbru atbalstīdams muguru, un uzticībā sāk laizīt nu jau plūsmā iegrimušās ķepas.

nedzīst

+++

Nebūs dzirdēt manām ausīm vairs nākotni; tās vienu māju tālāk pasūtītas.
Pārsūti man iespējas iespējamās, lai pazust var, satīties.
Pārplīst pušu abi gali, nu mēs esam iekārta pa sastāvdaļām izjaukta.

tēja pie Aspazijas un citrons

Tātad atskaite par šodienas lasījumu. Notika iekš Aspazijas mājas, bet kādi bija aizmirsuši uzradīt plakātus un ziņot avīzei, arī pats muzejs ne lapiņu pie durvīm nebija izlīmējis. Ieradās trīs klausītāji. Bija septiņi lasītāji. (vieta mazam smiekliņam)
Lasīt jau lasījām, klausītāji jau klausījās, plus vēl klausījās arī paši lasītāji. Tāds nu barteris.

Mēness projekts iet lēnītēm, pašlaik tiek labots #019 darbs.

Liekas, ka lēni līp klāt kāds no gripas paveidiem. Tfu, tfu, tfu. Dzēru savspiesti svaigu citronu sulu. Tagad zaļu tēju. Skatīšos kas vēl virtuvē imunitātes mūrim labdarīgs atrodams.

Klausos hhradio, traki laba lieta. Starp citu.

Varbūt vēlāk kāds spēks paliks priekš +++ rakstīšanas, kas zin`. Gan jau ka nē-e.

vien

Tātad diena, šodiena, kas pienākusi.
Publiskajā izglītības iestādē attiecīgi nosēdēts visu vajadzīgo laiku, pat tīri sekmīgi.

Mēness projekts. Tas kādu laiku nav aiztikts,bet zinu, ka tas tiks paveikts. Tam tiks veltīts laiks šajā nedēļas nogalē. Tajā arī, starp citu, uzstāšanās Aspazijas mājā sestdienas pēcpusdienā. Bet tiks labots un rakstīts.

Dienas lēnām rit un ir. Ir tā kā ir.

Tagad mīļa lieta ir ēdiena gatavošana. Kaut kā aizgājis lēnām, patīk process, patīk paēst, haha, smiekli. Nē, tiešām, garšīgi paēst un vēl savu gatavoto- kāpēc ne? Jāiemācās jau ir taisīt, cept un vārīt. Patīk.
Pašlaik veidojas kartupeļu, siera un tomātu sacepums. Top, top.
Tiek izmantota 1966. gada "Liesmas" izdevuma pavārgrāmata "Garšīgi un veselīgi ēdieni". Senatnes elpa!

Jāiet spodrināt flīzes.

apspriedums

Nelasās vispār pēdējā laikā, es kaunos par sevi. Skrienu, bet kur? Sienu nevar pieminēt, diez, durvis var? Nezinu, kur skrienu.
Tagad uz divdesmit septīto skrienu, uz KrišuUnJāni, tur. Tur kur dur, haha.
Neko jau nevar klasificēt. Un ne jau izjūtas būs tās, kuras skaidras. Neko nesaprast reizē ir vieglāk par vieglu un mazliet smagnēji. Tas iespējams nav? Nāc, paskaties, parādīšu, jo pastāstīt nemācēšu.
Patīkami jau te tā sarunāties ar sevi, tiešām neviens netraucē.
Pēdējā laikā šķiet, ka kaut kas dzīvē ir izmainījies. Vai arī izmainās tieši tagad, izmiņas ir ritumā. Varbūt arī nav, varbūt tikai dzīves kārtējā radītā ilūzija par sevi. Tāds labs triks, labs joks, par ko smejas tikai viens, un tā neesmu es. Kāds te ausīs runā, kāds klusē, kad ausī runāju es, kāds vispār ir ar vienu kāju kapā jau (slikts joks, slikts). Sēžu savā jaunajā Mekā, iekārtojusies ar visām ekstrām un ērtībām. Esot pilna kule iemeslu, tam es ticu, tam es saku jā. Bet dažreiz dzīve kā pārdevēja un es jūtos pamatīgi apkrāpts.
To visu var pateikt arī pāris vārdos, bet es negribu lamāties publiskā mememememuāru vietnē. Vismaz pagaidām vēl ne.
Jāiet pēc ķirsīša sava un jāsāk gatavot kartupeļu bumbiņas, aiziet, aiziet.

Kāds kādreiz ir teicis "rokas nolaižas tā, ka velkas pa zemi". Tas bija Gustavo, starp citu. Izdomā pats kā tev ar roku turēšanos vietā, turēšanos virs zemes noteiktā augstumā.
Bet, ja vienu es zinu, tad tas ir tas, ka pasaules gals nāk; nāk nākdams. Es to varētu arī pateikt caur puķēm vai krūmiem, vai papardēm, vai vēl sazin ko, bet kāpēc gan. Ja traki, tad lai arī iet traki.

pinte indes

Jā, mainās noteikumi.
Nepublicēju darbus šeit, bet gan tikai rakstos kladītē. Kaut kas būs, ne jau tur tā lieta. Tātad autoritālu apsvērumu dēļ (jā, tas izdomāts vārds) tas notiks mazliet savādāk, bet notiks. Pašlaik esmu tikusi līdz darbam ar numuru #008 (tie nav nosaukumi, nē). Rakstu paralēli divās burtnīcās- pareizāk- viena ir burtnīca un otra ir klade. Ar tintes spalvai līdzīgu uzparikti, zila tinte.
Tā, ziņojums izpildīts.

Mēness projekts. Apņemšanās

Ievads.

16. novembris līdz 16. decembris.
31 diena. 50 darbi.

Iztirzājums.

Es nekad nepabeidzu to, ko sāku. Grūtības ar apņemšanos grūtības ar dotā vārda turēšanu. Tad nu dodu vienu sev, tagad, šeit. Lai pierādītu? Jā, varbūt, kāpēc gan ne. No 16. novenbra līdz 16. decembrim (tur iekšā sanāk 31 diena, lieliski pilns mēnesis) apņemos izlabot 50 savus rakstītos darbus. Ņemt ārā no kastēm, kladēm un rakstīt, pabeigt, pielabot, uzspodrināt, vienā vārdā sakot, beidzot pabeigt kādu no saviem uzmestajiem iedvesmas brīžiem, kuriem nav ne īsta sākuma, ne gala. Tad nu pēc mēneša jābūt spīdīgiem pussimts skaita darbiem. Tos publicēju šeit un paralēli arī atsevišķā skaistā, jaukā un patīkamā kladē (dodos iegādāties to šodien) ielīmēju, lai ir paliekoša vērtība.

Nobeigums.

Mēness lai stāv klāt, kad es daru labus darbus!

sauss atstāsts

Laiks dalīt ar pasauli, ko es daru.

Ir filmas, kuras iedvesmo, ir tādas. Un tādas iedvesmo, lai vai cik negaidīti tas būtu. Un tāda nu šodien nonāca manā datorā (es noteitki to ļaunprātīgi nenozagu internetā, nē; tā vienkārši uzradās). Uz datorgalda atrodas saldumsalda tēja, kas gandrīz jau izdzerta, un es to skatos. Smeļu iedvesmu. Varbūt smeļos. Apkārt skaļš, skaļāks, nekā gribētos. Augšstāvā gaida lasāma grāmata un viena alus pudele. Šodien tika būts veikalā. Saucas lielveikals, bet tikai mana rajonā mērogā. Pa ceļam, braucot, redzēju sievieti runājot (padomā tik!) telefona būdiņā. Cik sen nebiju redzējusi, ka kāds tādā iekāpj un runā.. Iedomājies tik. "Mūsdienas"- man īstenībā nepatīk šis vārds, nemaz. Es palieku resnāka, gatavojos ziemai. Mani ļoti interesē ēdiens. Otrajā stāvā ir glītas glāzes, kuras nozagtas dažādās vietā. Nē, nebaidieties, mani draugi, es neesmu kleptomāne; bet labāk aizslēdziet savu skapīšu un skapju durtiņas cītīgāk, tās mani uzrunā. (Es gribu tevi atpakaļ!) Sen nesatikta draudzība satiekas atkal. Kā jau vienmēr- no sākuma dīvaini. Kārtis, kafijas dzēriens, viņas vārdu apšaubīšana manā prātā, bet pēc tam jau, protams, tukšu, nesakarīgu vārdu mešana laukā no mutes un smiekli līdz acis paliek mitras. Gribas iemācīties taisīt augšā kokteiļus. Tas būtu naud-ietilpīgi, bet jautri un garšīgi, tā feini. Un vēl- gatavot! Mm, ja es to mācētu. Katram noteikti ir kāda uzmācīgā doma, kas kādu laiku neliek mieru. Un!- man arī tagad tāda ir. Es vēlos dzīvokli sev (un kādam cilvēkam, kas gribētu mani mācēt paciest). Sev, savu!, ellē jā!


Paldies, ziņojuma beigas.

skrien vējš uz sasienas mezglā

Man liekas, ka šonakt sapņoju par kādu vecu paziņu. Sen zināmu cilvēku, kas vairs manās ikdienās neviesojas.
Sajūta kā svētkos- kopā būšana, piparkūkas (lielveikalā iegātas gan, bet tomēr caur un caur labas), mandarīni un cepas arī pīrāgi.
Lielas lietas saplūst ar mazām. Mazi burti saplūst ar lieliem. Viss un visums ir viens, bet vairāki.


+++

Mīklas nospiedumi sakaltuši, bet no sākuma piedeguši. Trīs svītras un viens nosodījums. Kartītes pacelšana.
Laiks, kas iesēdies vēja ratos.
Skrej, skrej, cik tālu vien skatiens nesas un tad vēl mazliet.
Lēnām pazūd kontūras, izplēn sēdošais stāvs un uz ceļiem tupošais cilvēks pieceļas, lai skrietu.

vakars ir salds un sarkans, bet mutē nekusa

Ne jau es vakar pacēlu klausuli, ne jau es runāju, ejot gan Rimi spīdoši sarkanām lampām pulksten vienos naktī. Nē, ne es. Pusotra stunda balss, kas reiz bija mana. Līdz nosēžas telefona baterija. Iespējama redzēšanās nākotnē, kas varbūt nāks. Atzinies. Es arī. Katrs par savu. Iemiegot. (Es nespēju lietot vārdus, kad runa ir par to, ko pašlaik. Visu, tikai ne vārdus. Tie tik truli, nenozīmīgi, neko neizsakoši kā barankas caurums. Tie tik neveikli, nesaka to, ko domāju es, nesaka jēgu. Esmu tik neprasmīga valodas pielietošanā, ko tur slēpt.)
Neatnāca. Mati, mati. Kāds attaisa rīkli. Dzira. Tā- sarkana, salda, ledus gabaliņiem, ķirsi sarkanu rotāta.
Negribas nevienu. Negribas runāt nevienam, paturēt sevī gan. Nevar uzticēties nevienam, nevienai redzētai un nevienai neredzētai sejai. Nekas nevar tikt plānots, jo plāni patiesībā nav nekas, tādi neeksistē; kā gan tie varētu eksistēt? Eksistēt nevar neredzami pavedieni, kas nav piesieti pie pamatnes.

pacietība ir suņu sugas sieviete

Laiks ir nepielīdzams muļķis. Vai varbūt otrādi. Varbūt nekad netiek izslēgts.
Tā nu redz ir iegadījies- pacietība nav mans draugs, bet tagad ar to ir piespiedu kārtā jāsadzīvo. Dienu no dienas jāiet gulēt ar to zem spilvena un jāmostas ar to kopā. Dzīve spiež mācīties to ņemt par pilnu, mācīties to ņemt pie rokas kā draugu. Un kas būs tad, kad iemācīšos? Kad tā būs mana draudzene? Tad nākamā īpašība; un kāda tā būs? Iecietība? Ha, dzīve, tev šis joks ir varen izdevies, ceru, ka tu tagad smejies, vismaz kāds.

+++

Es stāvot sapinos savās kājās. Es klūpu pati pār savu taisnumu. Skrej, skrej, mazā līnija pa priekšu, rādi man ceļu! Es ceļu un ceļos, un tieku celta. Nezinu, kur katru dienu iedvesma tiek smelta. Nemeklēju domu, kas ir velta. Kamēr vēl ir laiks, es sazīmēju logā rūtis- vienā ir tavs vaigs, laisks, maigs, mazliet spītīgs, domā cītīgi, tikai spītīgi es ceļu glāzes par un stipri svinu, kad ir pret , tad dažreiz pret sienu mesti ir visi vecie mēsli..

trīs

bez šaubām
viens trīs trīs

skaitu rindas kā kadrus
garāmslīdošos

piekāšu netiešās rindas
netīšām

neskaitu ne ritmu
ne zinu kas tāds ir

ja sauc
tad zini kāpēc

mazi

Virs ikdienas sadalīti dūži. Tam viens, tam viens, tam trīs un ar pusīti vēl, tam neviens, jo tas nemāk. Tam neiet. Visi par un pret apsvērti trīs reizes. Trīs ir labs skaitlis, bet gaisu mazliet maisa. Doma tā kā gaisā lec, aizspurdz vējam līdzi, bet šādas tādas nolaistas kabīnītē. Smaržo pēc sliktas dikcijas. Draudziņ, laiks ir beidzies. Nekas, vairāk jau nu nekas.

/\

+++

tavs britu akcents ir progresējis
nedēļas nogalē pārbaudīts
trīs reizes nominēts un četras ņemts ārā no saraksta
skaiti savas mirstošās ādas plēksnes
divas dienas uz priekšu
rezervētas spēcīgās apreibinošās vielas
bez kurām diena nav diena un nakts nav piepildīta prieku
izdomāts dievs
no kura jāturas desmit pēdu attālumā
un ne mazāk
prezentācijas sagatavots labāk par labu

un neatkārtojies nekad nekad nekad

Neiet.

+++

Burti necirkulē. Laikam būšu gulējusi nakti kopā ar kaktusu vai diviem zem palaga, mans ķermenis pēdējā laikā nesaņem pietiekami daudz rūpes. Es atvainojos. (atgriezeniski, jā, jā)

Apmeklēju latviešu filmu, populāro to, jā. Žēl izmestās naudas. Paliku līdz beigām tikai tādēļ, ka bija cieņa pret izsviestajām kapeiciņām. Un krēsls bija ērts nelielai pēcpusdienas snaudai.
Nekā un nekā.

jājā

+++

trīs un divpadsmit
jau kuro stundu sit
nepamani
zili zili zvani



aizmirsu, aizmirsu, jā. ko nu darīt. bet kaut ko vajag darīt, laika daudz. laiks ir daudz. visi sadodas rokās, apņemam blakus stāvošos ap vidukli un ceļam gaisā. metam visas lamas un klapatas maisā, vienā vienā maisā. tieši tā, ir sācies vienkāršības laikmets. aiziet laiki, atnāk laiki, un patiesība noveco.

dienas dūmi

zogu vārdus no runātām rindām
no tiem kuri labāk par mani prātu izrunā
skauž - tas vārds man nepatīk
cik eleganti skaita
prieks rodies rodies nu
būdams klausītājs
iesūcu visas vibrācijas un apēdu
pozitīvas
ir


+++

Protams, domas savērptas kā cigarešu dūmi (kas šodien zagti, jo pietrūkuši). Kāpēc ne?- aiziet!- nedēļas uzdevums būs darīt un domāt (tātad dzīvot) visu cik vienkārši vien var. Tik vienkārši, ka nemaz nebūs jādomā līdz cik.

+++

Gājējs man prasa, kas mans līdzgājējs, vai tas nav garāmgājējs?

ko

Visādi teikumi galvā maisās un plosās liels vējš. Bums, bums, dauzās logu slēģi; logi tukši, tumši. Es neviļus paskatos pulkstenī. Nekad neesmu bijusi labi droša un tagad arī neesmu, noteikti ne.

Pacietība nav mana stiprā puse, runāšana arī ne, runāšana par lietu ne tik. Nezinu kā iesākt, nezinu ko vispār iesākt. Atgriežos divus gadus atpakaļ, pagriežos atpakaļ 90 grādu leņķī. Sēžu un stāvu reizē. Kā muļķe, neko nesaku, neko nedaru. Gremdēju sevi atmiņās līdz kaklam, līdz sāk smelties vecie mēsli mutē. Kur tas laiks, kur tas laiks, locītavas ne tikai iesīkstējušas, bet jau sarūsējušas un plīst pušu, netur vairs.

Televizors nerāda skaidru attēlu, migliņa, skaņas piegādes traucējumi.

Lūdzu, palīdzi man, dari to vieglāku. Dari to pats, palīdzi man.

+++

Melnā maisa rāvējslēdzējs.
Es esmu skaņas, trasformējos burtos, iesūcos papīra loksnēs kā tinte un tālāk tieku ieeplots caur nāsīm.

+++

Ugunis piebraucamajā ceļā. Slēdzenes atmūķētas tiktāl, lai varētu noraut un mest stūrī pie malkas strēķa, vārti vaļā tagad.

gabaliņš liktens

Nav pasaules mazas,
nav pasaules lielas

Veikalā ausīs dungo melodiju. Nav pasaules vispār.
Kas ko tādu ir izdomājis. Ir tikai esamības, ko uzskatām par lietām un parādībām. Pieņemam tādas, kādas tās nāk. Neliekam roku, kāju priekšā. Neietekmējam. Kāds to dēvē par likteni, vārdā sauc. Jāsmejas nav, jāraud arī. Katrs redz, ko grib redzēt; karts dzīvo, ko grib dzīvot. Zilzaļzeltītas pilis vai mēslu bedres- viss viens; viss no viena avota nāk. Nekas vairāk par mūsu pašu interpretējumu.

+++

Sensācija. Daudzkrāsainais pārvēršas par vienu uz manas galvas. Mati pakļaujas manām vēlmēm, lido, dejo, sasienas un augšā slienas.
dungo, dungo svešu melodiju nesaprazdams vārdus, nezinādams valodu pareizo izvēlēties.
Ilgas piepilda; ilgas piepildās?
Debesis nāk tuvāk ar katru dienu, lai tas tiek nodarīts.

Brīvība nav brīva.

Ziņa.

Plaukti tukši. Izskatījos atmiņas, vasaras skūpstus un lielas, uzkrītoši aklinošas brilles. Nopūta, bet ne smagnēja. Varbūt tikai mazliet. Es joprojām m... (jā, nespēju izteikt) tevi, tas nepāries tik viegli un ātri.

Jā, pirmais sniegs, skat, skat, tieši šodien. Daudzi esot cietuši, bet mēs gleznojam un ejam uz veikalu divas reizes, stabili. Tas biedē.

Laiks atpūtai, laiks darbam. Šonakt mans laiks darbam. Sparta-ks.

sērijveida vējš

Apmulsusi lapa kaudzē meklē māsu. Nav un nav. Turas pie vienīgās cerības- vēja. Sals plosa dzeltenās un sarkanās dvēseles, bet zaļās saudzē šoruden.
Diena rit viena pēc otras.
Rokas tinas, tinas un sasienas mezglā. Pilna bļoda rūtainu kreklu, labi gludināti. Mazs vējš, liels sals. Deguns piesalst pie loga, kur tiek dūmots dienu no dienas.
Saruna ar vējlodziņu, kas nes aukstumu sejā; sārtums. Vēja elpas apskāviens. Beigu mūzika, sērija beidzas. Monotona balss, sērija pēc sērijas. Bērni aug un naktīs neguļ, jo smaida.

+++

Es nespēju uzrakstīt ne teikuma, tik un tā cenšos. Laimīgi, tāpēc nevaru.

pirmais

Pirmais. Skaists laiks!

+++

Man liekas, tavs kaķis ir izbēdzis. Būsi atstājis durvīs pārāk lielu spraugu. Vai logu vaļā.
Paspēju pirms laika. Trīs un sešas, trīs un divdesmit divas.
Sejā sitas saltums, cik patīkami apzināties, ka tu esi dzīvs. Cik patīkami redzēt ceļu. Patīkami baudīt garām slīdošos skatus.
Balts, sasalis, tas atņem visas spējas rakstīt. Zāļu spilventiņš.

sasodīts!

Prieks, sasodīts!, prieks.
Saule riet jau, tas nekas.
Siltums, siltums, dvesma, Ir!

Es redzu zilas debesis aiz mākoņiem, ja ļoti izveicīgi pielietoju iztēli, tur aiz mākoņiem ir saule. Sasodīts, jauns gadsimts sācies, es jūtu; sācies. Cipari nespēlē lomu, ir jauns gadu simtenis pats ar savām lomām.

Es pakratu savu kabatu un dzirdu tajā naglas džinkstam. Pareizi, tur vēl vakardiena paslēpusies. Tur, pie baznīcas tupot, salasīju puķu dobēs naglas izmētātās. Ieslidinu roku otrā kabatā. Jā, sēra kociņi vēl vietā. Grab ar visu kastīti, sit savus mazos ķermenīšus pret koka kārbiņu, sauc mani, aicina mani, grab ar visu kabatu. Sauc līdz kā gājputni, kas patiesībā nekur neiet; jau aizlidojuši, vismaz pie sava loga es tos vairs nemanu aicinošiem skatieniem un gaidošiem knābjiem. Joporojām domāju par sezonu, kas atgriežas, joporojām redzu, sasodīts, redzu!
Savus acu plakstiņus balstu uz sērkociņiem un nostiprinu naglām.

Rīts.

Hei, paskaties, kāds rīts. Ar vakarējo nav salīdzināms. Saule nespīd, kā pastarajā dienā un tā. Forši. Acis laikam ir aizpampušas, noteikti šodien būs jāguļ vēl pa dienu. Varbūt arī nav aizpampušas, bet es to tikai sajūtu. Ko vakar- lasīju, lasīju, [..], jā. Īpatnēji.

+++

Au, galva. Sāpīgi pret sieniņām sitas mazas bitītes, cenšas izkļūt. Dzeļoņi strādā viņu labā. Manas sieniņas tiek pamatīgi kairinātas.

P ar asti

Es iesviedu vairāk kā pusi savu pusdienas makaronu izlietnē. Netīšām.


Pavisam parasta ziņa, pavisam parastas pusdienas pavisam parastā dienā. (Es tikai paspēlējos ar slīpņa rakstu, nekas vairāk.)

+++

Ja godīgi, ja tā pavisam godīgi- atceros viņa sašūtās kurpes. Tikai pēc tam tumsnējo, eksotisko, maigo sejas ādu, rokas. Šādā gadalaikā šādos platuma grādos neierasts viesis. Pilnīgās, spilvena mīkstuma lūpas, ovālie sejas vaibsti un smaids kā no mūzikas klipiem. Dziedāšana ausī, tagad vecām dziesmām jauna liesma aizdegta. Nedomāju, ka kādam citam tas vēl būtu jāzina tālāk vai sīkāk, jau tā par daudz pateikts par nakti, kuras aizsegā pazaudēts mutautiņš. Viss ir. Haha.

12

Nosodīts; visa diena pašam ar sevi. Domas sastrēgumus stāv, uguņus mirkšķina, bet netiek ne par matu tālāk. Pašnāvnieciskas lietus lāses sitas logos, ar visu savu ķermeņa svaru metas cīņā pret pastāvošo sistēmu. Neviens kungs, neviens kalps. Vienādie vairs nav tādi paši. Elles vārti sazīmēti visām namu sienām uz muguras, sarkanmelni acu skatieni no tukšām kapellām ceļa malās šķiļ dzirksteles. Mēness sadusmojies un aizsedzis seju tumšziliem līķautiem. Krūmu rokas slēpj noglabātos revolveru stobrus, zeme apsedz matiem savus lolojumus.
Tas; drīz. Spuldzes omulīgu mājokļu lampās izdegs, mūžu nenodzīvos ekonomiskais laikmets, laika vairs nav palicis daudz līdz solījumi izdegs un vējš uzpūtīs to pelnus vējam uz spārniem.

*

Ne šeit, ne tagad. Sauli svinēt savā siltajā krūzē, kurā bēdas apraktas katru dienu; savā mazajā istabas stūrī, kur nomestas visas vecās, netīrās drēbes. Saule! Saules deja, saules sveikšana, saules siltums. Skatīties debesīs, līdz acābols izdeg un neko nejautāt.

Cimdi paši nonāk nost no rokām. Tas ir komandas darbs. Komanda šķeļas, nekas nesanāk.

+++

Kalni, meži, ķērpjains celms un kura sēž mans labākais draugs un malko kvasu no bundžiņas; viņš ēd saldējumu. Viņš stāsta tikai patiesību, viņš nemelo, viņš nemāk melot. Viņš stāsta lietas, par ko viņam vajadzētu klusēt, bet viņš stāsta. Par brāli, par viņa nodomiem un teikto.

+++

Piezīme pēc šodienas: Iztīrīt prātu. Nomainīt?
Kur ir mans putekļu sūcējs?

vanna

Sēžu nosacīti baltā vannā. Līdz pirksti savelkas un kļūst bāli, saskatu līdzību ar noslīkušu ķermeni, nedzīvu, protams, dzīvs noslīkt nevar. Sēžu, leju atdziestošu ūdeni uz galvas sev; atceros un ceru, ka tieku atcerēta, bet, ai, vienalga. tu neraudi par mani, es neraudu par tevi. Jau labu laiciņu. Gribas piespļaut vēl vienu pilnu vannu, peļķi, okeānu, tādu, kurā noslīcināt visus vārdus, kas atkal un atkal lec galvā kā kaučuka bumbiņa; varbūt tā pati zaļā. Atceries? Smieklīgi, protams, ka atceries. Vāveres rats- dzīve. Saule; planēta ir nolādēta. Paklausīties plati un nomainīt. Izdzēst veco, saskrāpēt saviem pirkstiem truliem, līdz tie sāk asiņot.
Vēljoprojām sēžu vannā. Nav gan balta, tagad redzu. Piesārņota nevajadzīgu atomu, citu matu, mazi gabaliņi Kaut Kā. Nepabeigts, nepiebeigts. Uzrakstīt gribētu par to papīru, papīru par savas brīvības atsavināšanu un atgūšanu savā īpašumā, un sadedzināt. Truli atbalstu galvu pret savu celi; skatos un vēroju lāsīšu ritumu. Domās pārcilāju situācijās, vecās un pavisam jaunas, tās, kas vēl nebijušas un nekad nebūs. Ceļos, neceļos, ceļos; neceļos, neceļos.
Atguļos ūdenī. Nolādēts! Visas nolādētās vietas, lietas un lai nolādēts arī viss bijušais! Galva atbalstās pret mīkstu, zaļu dvieli. Kāds par mani padomājis. Es pati. Lasu skaļi astoņdesmit astotā gada dzeju, Veckalne. Kāpēc viņa raksta par vispasaulīgākajām un pārpasaulīgākajām sāpēm reizē?
Bet ir vēl viens tu tagad manā galvā apsēdies, ko es ar to iesākšu? Domās ņemu rokās telefonu, rakstu izdomātu tekstu un nosūtu. Nav brīnums, kādēļ atbildes nav. Kāda jēga no rakstīšanas; pie tevis neesmu neko pazaudējusi. Mēs visi zinām, kādas ir mūsu tikšanās, kurās mēs netiekamies viens ar otru. Aizveru acis, lai padomātu par tevi.. Bet tur neuzburas aina. Mēģinu uzburt. Nav. Nav un nav. Ūdens smeļas mutē, nepievēršu uzmanību; drīz būšu tīra.
Spēlē veca mūzika un es klausos, es dziedu līdz apklust ieraksts.
Šis ieraksts nekad nav bijis; ir labi tā, kā dzīve izspēlējusi savu kāršu partiju ar mani. Līdz šim.

Now or whatever!

Kāju sāpes- traki pierasta lieta. Manas kājas vēl ir manas kājas, vai kāds man pa nakti tika piešuvis citas?

Jauns! Ir jauns, daudz prieka; nevajadzēs staigāt kailai vairs, haha, nekādu prieku kaimiņiem (joks). Pietiekami daudz svaigas dvesmas garderobē- ik pa laikam tas ir nepieciešāms. Jā, jā, es esmu kā katra parasta vidusmēra sieviete.

Un! Lieliska iespēja grāmatnīcā izmantot maku un atlaides. Skaisti, septiņas jaunas grāmatas- daudzu vakaru (un vēlu pēcpusdienu) bauda garantēta; lai slavēta ekonomiskā krīze, urrā!

+++

aizveries un klausies
šodiena nav vakardiena
un nav rītdiena vēl
es piekrītu
klusi čukstu
"atvaino uz brīdi
jārunā ar klietntu"

#

Galva sāp.

Kāds brīnums, pēc labas dienas. Ķemeri. Literatūra kā dvēseles valoda. Viens, divi, aiziet, filmējam. “Kāja, pēda un ienadzis”, jauns raidījums ir tapis; kam būs to redzēt- šaurs skatītāju loks, patīk- dēvējiet tos par izredzētajiem.

Kājas sāp.

Domu izsekošana ir plāns B. Pieķert pie rokas, apzīmogot un vest līdzi, nepazaudēt. Iedvesma, nāc, neaizej!

P.S. Piparkūkas, pāris “svaigo ābolu”- Ir!