apspriedums

Nelasās vispār pēdējā laikā, es kaunos par sevi. Skrienu, bet kur? Sienu nevar pieminēt, diez, durvis var? Nezinu, kur skrienu.
Tagad uz divdesmit septīto skrienu, uz KrišuUnJāni, tur. Tur kur dur, haha.
Neko jau nevar klasificēt. Un ne jau izjūtas būs tās, kuras skaidras. Neko nesaprast reizē ir vieglāk par vieglu un mazliet smagnēji. Tas iespējams nav? Nāc, paskaties, parādīšu, jo pastāstīt nemācēšu.
Patīkami jau te tā sarunāties ar sevi, tiešām neviens netraucē.
Pēdējā laikā šķiet, ka kaut kas dzīvē ir izmainījies. Vai arī izmainās tieši tagad, izmiņas ir ritumā. Varbūt arī nav, varbūt tikai dzīves kārtējā radītā ilūzija par sevi. Tāds labs triks, labs joks, par ko smejas tikai viens, un tā neesmu es. Kāds te ausīs runā, kāds klusē, kad ausī runāju es, kāds vispār ir ar vienu kāju kapā jau (slikts joks, slikts). Sēžu savā jaunajā Mekā, iekārtojusies ar visām ekstrām un ērtībām. Esot pilna kule iemeslu, tam es ticu, tam es saku jā. Bet dažreiz dzīve kā pārdevēja un es jūtos pamatīgi apkrāpts.
To visu var pateikt arī pāris vārdos, bet es negribu lamāties publiskā mememememuāru vietnē. Vismaz pagaidām vēl ne.
Jāiet pēc ķirsīša sava un jāsāk gatavot kartupeļu bumbiņas, aiziet, aiziet.

Kāds kādreiz ir teicis "rokas nolaižas tā, ka velkas pa zemi". Tas bija Gustavo, starp citu. Izdomā pats kā tev ar roku turēšanos vietā, turēšanos virs zemes noteiktā augstumā.
Bet, ja vienu es zinu, tad tas ir tas, ka pasaules gals nāk; nāk nākdams. Es to varētu arī pateikt caur puķēm vai krūmiem, vai papardēm, vai vēl sazin ko, bet kāpēc gan. Ja traki, tad lai arī iet traki.