Ne jau es vakar pacēlu klausuli, ne jau es runāju, ejot gan Rimi spīdoši sarkanām lampām pulksten vienos naktī. Nē, ne es. Pusotra stunda balss, kas reiz bija mana. Līdz nosēžas telefona baterija. Iespējama redzēšanās nākotnē, kas varbūt nāks. Atzinies. Es arī. Katrs par savu. Iemiegot. (Es nespēju lietot vārdus, kad runa ir par to, ko pašlaik. Visu, tikai ne vārdus. Tie tik truli, nenozīmīgi, neko neizsakoši kā barankas caurums. Tie tik neveikli, nesaka to, ko domāju es, nesaka jēgu. Esmu tik neprasmīga valodas pielietošanā, ko tur slēpt.)
Neatnāca. Mati, mati. Kāds attaisa rīkli. Dzira. Tā- sarkana, salda, ledus gabaliņiem, ķirsi sarkanu rotāta.
Negribas nevienu. Negribas runāt nevienam, paturēt sevī gan. Nevar uzticēties nevienam, nevienai redzētai un nevienai neredzētai sejai. Nekas nevar tikt plānots, jo plāni patiesībā nav nekas, tādi neeksistē; kā gan tie varētu eksistēt? Eksistēt nevar neredzami pavedieni, kas nav piesieti pie pamatnes.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Jā, lūdzu, mana lapa uzmanīgi klausās.