pacietība ir suņu sugas sieviete

Laiks ir nepielīdzams muļķis. Vai varbūt otrādi. Varbūt nekad netiek izslēgts.
Tā nu redz ir iegadījies- pacietība nav mans draugs, bet tagad ar to ir piespiedu kārtā jāsadzīvo. Dienu no dienas jāiet gulēt ar to zem spilvena un jāmostas ar to kopā. Dzīve spiež mācīties to ņemt par pilnu, mācīties to ņemt pie rokas kā draugu. Un kas būs tad, kad iemācīšos? Kad tā būs mana draudzene? Tad nākamā īpašība; un kāda tā būs? Iecietība? Ha, dzīve, tev šis joks ir varen izdevies, ceru, ka tu tagad smejies, vismaz kāds.

+++

Es stāvot sapinos savās kājās. Es klūpu pati pār savu taisnumu. Skrej, skrej, mazā līnija pa priekšu, rādi man ceļu! Es ceļu un ceļos, un tieku celta. Nezinu, kur katru dienu iedvesma tiek smelta. Nemeklēju domu, kas ir velta. Kamēr vēl ir laiks, es sazīmēju logā rūtis- vienā ir tavs vaigs, laisks, maigs, mazliet spītīgs, domā cītīgi, tikai spītīgi es ceļu glāzes par un stipri svinu, kad ir pret , tad dažreiz pret sienu mesti ir visi vecie mēsli..