bumsbumsbums

Sniegs, tu man nes ļoti dīvainas dāvanas. Bet es nesaku, ka nepriecājos. Es pateicos (?). Liekas, ka tomēr pavasaris tuvojas. Kaut kādā ziņā tas patiesi noteikti to dara. Tuvojas, es domāju.



Bums! Bums! Bums!- viens nāk pa kāpnēm lejā. Pakaļkājas viņam gaisā, pakausis- bums! bums!- sitas pa kāpieniem, jo Kristofers Robins velk viņu aiz priekšķepas. cik viņam zināms, nekādas citas iespējas tikt pa kāpjnēm lejā viņam nav, kaut gan reizēm liekas, ka ir un viņš šo iespēju atrastu, ja vien varētu kādu mirkli nebumsīties un par to padomāt. Bet padomāt nevar- bums! bums!- tāpēc skaidrs, ka laikam nav vis. Šā vai tā, bet nu viņš ir lejā.

/Alans Aleksandrs Milns /


Priekā!

Ziņa.

Plaukti tukši. Izskatījos atmiņas, vasaras skūpstus un lielas, uzkrītoši aklinošas brilles. Nopūta, bet ne smagnēja. Varbūt tikai mazliet. Es joprojām m... (jā, nespēju izteikt) tevi, tas nepāries tik viegli un ātri.

Jā, pirmais sniegs, skat, skat, tieši šodien. Daudzi esot cietuši, bet mēs gleznojam un ejam uz veikalu divas reizes, stabili. Tas biedē.

Laiks atpūtai, laiks darbam. Šonakt mans laiks darbam. Sparta-ks.