Klausos skatītāju smieklos. Nakti negulēju. Varbūt kopumā kādas divas stundas. Sapņoju par īsziņu, kuru labprāt saņemtu nomodā. Par sliedēm un bunkuru. Tas bija dīvains veids, kā aprakstīt to. Lai nu kā. Man arī sašāva kāju. Un pie vilcienu stacijas bija jūra vai arī milzīgs ezers, kurā bija daudzi sēkļi un liels vējš. Un netālu no mazturīgo ļaužu mājas bija koka gultas, kas vēl smaržoja pēc svaiga koka. Un vēl liela istaba, kur gulēja vairāki pāri cilvēku. Arī es un nepazīstams cilvēks, kurš likās kaut kādā ziņā tomēr pazīstams, kā salikums no vairākiem zināmiem cilvēkveidīgajiem. Mēģinu sasprindzināt to vielu, kurā glabājas sapņa atmiņas un salasīt vēl ko.
Nē, laikam nebūs. Traki.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Jā, lūdzu, mana lapa uzmanīgi klausās.