tarba

Pamostos- sausa sejas āda, zili acu kaktiņi. Pat maisiņus es neesmu spējīga kārtīgi uzaudzēt pa vienu nakti. Salabotais elektronikas gabals (pārsteigums, pārsteigums!) patiesībā nemaz nav salabots. Neturpinot šo burvīgo tēmu "KāpēcVissVienmērSaietGrīstēĪsiPirmsIzbraukšanas?", es pievērsīšu šīs lapas skatienu uz ko pozitīvāku. Ak, pareizi, uz ko gan es gribēju..?
Skan simts astoņdesmito hiti, tā toreiz gan bija mūzika. Pasaulīt, kam gan tu tik ātri pagriez citu vaigu? Lūk, viņa ir laukā no Tv. ielas. Tas ir tik priecīgi. Šovakar varbūt taisīsim balli ("Kas sagaida jauno gadu smuks,tas visu gadu tāds paliek" (to es tikko pati izdomāju)) ar smukām drēbēm, smukām kurpēm un tā vispār pa šiko, haha. Divatā, vai es jau pieminēju? Nē? Nu, taisīsim balli divatā. Varbūt arī viņas māsa būs mājās. Varbūt māte. Tad jau vesela banda, ko, ne? Baigi smieklīgi, bet dažreiz nemaz nevajag pilnu loku puspazīstamu paziņu un pilnu māju ar pudelēm, ko sanesuši cilvēki, kurus tu redzi pirmo reizi un ceri, ka tā arī paliks vienīgā reize, kad liecies gultā ar izskatīgu, tikai manāmi appīpējušos vīriešu kārtas pārstāvi, kurš, neskatoties uz jaukumu, ir tikai puisēns, mazs un .. Bļin, aizgāja netēmā. Doma tāda: maz draugu nemaz nav slikti. (Vēl mazāk draugu gan jau ir sāpīgi piektdienu un sestdienu vakaros, ai!)
Es taču nomiršu, ja būs jābrauc tie kilomerti līdz Austrijai (un pēc tam pieskaitam vēl septiņas naktis tur (un arī dienas tikpat),un vēl atpakaļceļu!) bez mūzikas ausīs. Es nomiršu. Nu, ja nu man izdotos izdzīvot, man noteikti būtu trauma, kas ilgi nepārietu. Kādus mēnešus trīs līdz četrus.
Ak, jā, vakar Šerloku Holmsu skatīju sejā uz lielā ekrāna. Baigi interesantie cilvēki vakar, pilna Rīga. Un filma- naudiņa tīri labi ieguldīta. Sajūta kā vecajos, labajos laikos, pirmoreiz skatoties Bezgalīgo Stāstu. Īstenībā viņi klaji melo- stāsts taču beidzas pēc aptuveni divām stundām (ja neieskaita reklāmu dāsnās, uzspiestās acu atpūtas pauzes).
Jūtu, ka aizkavējos šeit ar pilnīgām muļķībām- jāiet turpināt meklēt pazudušās lietas, lai krāmētu tālāk somu. Adios for now (man kauns, es pat nezinu, kapēc tā muldu).