labs rīts!

Es no vakarvakara jūtu ēdiena garšu! Cik forši. Vakarā ēdu Rafaello. Un tās otras dzimšansdienas končas. Un! Dzēru kōlu no bundžiņas, no tās, ko atveda. Un Jēru Klusēšana. Mm, pasaulīt mīļā. Bauda. (Iepriekš bija telefonsaruna, kas nebija lielākoties nepatīkama, bet tomēr.)
Un šorīt- saule! Tik laba oma, šorīt tiešām ir labs rīts, cik sen tas nebija atgadījies.
Ja nebūtu šo sūdu, es nezinātu, cik jauks var būt viens parasti parasts sestdienas rīts.

Atskaites beigas.

57 g

kur vēl tik garšīgas sausās brokastis ar pienu kā šorīt! pasaulīt mīļā, cik labs miegs, veselas divpadsmit stundas. lieliski, tādi interesanti sapņi arī. pāris mazi, dikti mīlīgi, ojā. un vienā sapnī es izdzīvoju the Shining, tas bija deizgan baisi, tomēr interesanti. nē, tas bija vairāk kā vienā sapnī. varbūt mazāk jāskatās filmas un seriāli, kas itin viegli ietekmē psihi.
šobrīd suns guļ pie kājām. viņš nekad neguļ pie datora. interesanti.
šodien tikai pašai sev, nevienam citam. pārmaiņas, tā vajag. kā var laiku neveltīt sev. tas ir obligāti.
ak, jā, vakardienas matemātikas eksāmens bija neizmērojami grūts, gan fiziski un morāli. tās stundas bija par garu- bez pārtraukuma, bez atelpas. traki.
žēl, ka ir nejauki un ļauni cilvēki. cik reizes dienā viņi var vienu jauku cilvēku nosaukt krāsainos vārdos. un mums ir vienalga tik ilgi, cik mūs pašus tas neskar. saprātīgi ar to egoisma dozēšanu. hei!

viena diena ir ļoti daudz laika, lai ko paveiktu, to der ne tikai atcerēties, bet arī izmantot!

sv

+++

Lido tauriņ! Lai no kurienes tu rastos, lai arī kas tu esi bijis iepriekšējā dzīvē- bet šajā tev ir iespēja dzīvot nepagurstot. Nekad nepamet vietu, kur tev labi. Zilās acis un silto klēpi, tauriņ. Tik akli dzīvojot, tiesa, ir arī jāuzmanās.

Kaut kāds svētdienas rīts atkal pienācis. Kā vienmēr- atnesis pats sevi. Un tas nav forši, nebūt nē. Šoreiz kaut kā brīvdienas paskrien. Tā- vienkārši un viegli. Ā, nu bet protams, ka ne jau pilnīgi pa sviestu, tas jau nebūtu iespējams, vai ne. Nē. Lai nu kā, tas tomēr bija retorisks jautājums.

skau sveiki svētdienas rītam

Rīts. Svētdienas rīts man tomēr patīk varbūt mazliet mazāk kā sestdienas rīts. Sestdienas rītam vēl ir cerība, bet svētdienas rīts gandrīz vienmēr stāsta vienu un to pašu- tik drīz, ka jau rīt, laiks atkal kaut ko darīt.
Sasodīts. Kāds nelietīgs ādas pigmenta kontrolieris man, kamēr es guļu, ir sazīmējis lielsikus trīs punktus, caur kuriem var novilkt ideāli precīzu vienādmalu trijstūri. Trīs punkti- labais vaigs zem acs, kreisais vaigs zem acs un piere tur, kur deguns beidzas. Lieliski, izskatās, ka es piekopju kādu pagānu rituālu vai vienkārši sekoju līdzi kādai pašizdomātai reliģijai. Vai nav pasakaini.
Un datorgalds. Tikai tagad pamanīju, ka tas izskatās tā, it kā tur būtu sprāgusi kāda īpaši spēcōga pērlīšbumba. Un pēc tam risinājies karš. Viss izsvaidīts, mhm, un ne jau tikai pa gadu vien.
Pasaulīt mīļā, vai šai dienai ir maz kāda cerība?
Vienīgi viens "jauki un smuki" paliek pastāvīgs- ārā skaists laiks, sniegs snieg. Patīkami lūkoties laukā pa logu.

tarba

Pamostos- sausa sejas āda, zili acu kaktiņi. Pat maisiņus es neesmu spējīga kārtīgi uzaudzēt pa vienu nakti. Salabotais elektronikas gabals (pārsteigums, pārsteigums!) patiesībā nemaz nav salabots. Neturpinot šo burvīgo tēmu "KāpēcVissVienmērSaietGrīstēĪsiPirmsIzbraukšanas?", es pievērsīšu šīs lapas skatienu uz ko pozitīvāku. Ak, pareizi, uz ko gan es gribēju..?
Skan simts astoņdesmito hiti, tā toreiz gan bija mūzika. Pasaulīt, kam gan tu tik ātri pagriez citu vaigu? Lūk, viņa ir laukā no Tv. ielas. Tas ir tik priecīgi. Šovakar varbūt taisīsim balli ("Kas sagaida jauno gadu smuks,tas visu gadu tāds paliek" (to es tikko pati izdomāju)) ar smukām drēbēm, smukām kurpēm un tā vispār pa šiko, haha. Divatā, vai es jau pieminēju? Nē? Nu, taisīsim balli divatā. Varbūt arī viņas māsa būs mājās. Varbūt māte. Tad jau vesela banda, ko, ne? Baigi smieklīgi, bet dažreiz nemaz nevajag pilnu loku puspazīstamu paziņu un pilnu māju ar pudelēm, ko sanesuši cilvēki, kurus tu redzi pirmo reizi un ceri, ka tā arī paliks vienīgā reize, kad liecies gultā ar izskatīgu, tikai manāmi appīpējušos vīriešu kārtas pārstāvi, kurš, neskatoties uz jaukumu, ir tikai puisēns, mazs un .. Bļin, aizgāja netēmā. Doma tāda: maz draugu nemaz nav slikti. (Vēl mazāk draugu gan jau ir sāpīgi piektdienu un sestdienu vakaros, ai!)
Es taču nomiršu, ja būs jābrauc tie kilomerti līdz Austrijai (un pēc tam pieskaitam vēl septiņas naktis tur (un arī dienas tikpat),un vēl atpakaļceļu!) bez mūzikas ausīs. Es nomiršu. Nu, ja nu man izdotos izdzīvot, man noteikti būtu trauma, kas ilgi nepārietu. Kādus mēnešus trīs līdz četrus.
Ak, jā, vakar Šerloku Holmsu skatīju sejā uz lielā ekrāna. Baigi interesantie cilvēki vakar, pilna Rīga. Un filma- naudiņa tīri labi ieguldīta. Sajūta kā vecajos, labajos laikos, pirmoreiz skatoties Bezgalīgo Stāstu. Īstenībā viņi klaji melo- stāsts taču beidzas pēc aptuveni divām stundām (ja neieskaita reklāmu dāsnās, uzspiestās acu atpūtas pauzes).
Jūtu, ka aizkavējos šeit ar pilnīgām muļķībām- jāiet turpināt meklēt pazudušās lietas, lai krāmētu tālāk somu. Adios for now (man kauns, es pat nezinu, kapēc tā muldu).

rīts ar pārāk vāju šokolādes dzērienu

Guļot nosapņoju, ka sapnī nosapņoju dzejolim ideju. Diezgan interesanti. Patiesībā tas sapņa sapnis vienu brīdi bija īstenība. Toties tagad kaut ko tik mazliet, mazliet un miglaini atceros. Nezinu, vai izdosies šo dzejoli celt augšā no miega.
Nevienu tas neinteresē, mani pašu arī ne. Taču skruļļaino neesmu satikusi jau kādu mēnesi, iespējams, vēl vairāk.
Mazāk jātup šeit, šajā vidē un pie filmām- vairāk jāsēž augšā un jāturpina Mēness projekta turpinājums. Tieši šodien nekas nav jādara. Visa diena tukšā, labāk gan skan- brīva. Jā, tā nu ir gadījies. aiz loga gaudo sirēna. Tā lielā, trauksmes. Nu, vairs jau ne. Ko var izmēģināt katru sezonu.
Vakar, ejot gulēt, uznāca smagas domas. Arī par to sabiedrisko iestādi. Traki.
Ak, jā- šokolādes dzērienam pielikusi esmu pārāk maz šokolādes pulvera, tāds švaks. Bet pats par sevi tas ir baigi labais- šokolāde ar piparmētrām. Ak, es mīlu piparmētru šokolādi. Es domāju, ka vēl joprojām.

miegs un nīče

Pinas laiks un miegā tas vispār pazūd. Tas peld, varbūt, bet noteikti nerit normālajā ritumā. Tam nav normāles (perpendikula). Kāds ausīs čukst, ka apjukums. Bet es tomēr pietutos pie tā, ka nekas nav apjucis. Tas, kas bija, ir sajucis, izjucis, tas nozīmē iziris. Un tā nu tas ir.
Vakar izlasīju vienu labu Nīčes citātu. Protams, manai galvai nevar uzticēties- aizmirsu. Klau, atradu "Pienāk brīdis, kad liksies, ka viss beidzies. Tas būs sākums." /F.Nīče/
Večuks labi izdomājis. Man šķiet, ka bija tomēr viņam kaut kas smadzeņpodā, kas nešķaidījās pret malām. Tik žēl, ka uz nāves gultas sasaistījās ar kristietību, citādi būtu bijusi jāņem cepure nost.
Te jau vēl varētu parunāties ar sevi, bet brokastīs jāšļūc. Un tad labot, turpināt labot darbus no Mēness projekta. Tur pagaidām tikts līdz #020 darbam. Ir doma arī varbūt sarakstīt iekš tās kompjūterkastes un mēģināt saņemties iesūtīt priekš KD. Kaut kad, vēlīnāk. Tad jau manīs.

Rīts.

Hei, paskaties, kāds rīts. Ar vakarējo nav salīdzināms. Saule nespīd, kā pastarajā dienā un tā. Forši. Acis laikam ir aizpampušas, noteikti šodien būs jāguļ vēl pa dienu. Varbūt arī nav aizpampušas, bet es to tikai sajūtu. Ko vakar- lasīju, lasīju, [..], jā. Īpatnēji.

+++

Au, galva. Sāpīgi pret sieniņām sitas mazas bitītes, cenšas izkļūt. Dzeļoņi strādā viņu labā. Manas sieniņas tiek pamatīgi kairinātas.