vanna

Sēžu nosacīti baltā vannā. Līdz pirksti savelkas un kļūst bāli, saskatu līdzību ar noslīkušu ķermeni, nedzīvu, protams, dzīvs noslīkt nevar. Sēžu, leju atdziestošu ūdeni uz galvas sev; atceros un ceru, ka tieku atcerēta, bet, ai, vienalga. tu neraudi par mani, es neraudu par tevi. Jau labu laiciņu. Gribas piespļaut vēl vienu pilnu vannu, peļķi, okeānu, tādu, kurā noslīcināt visus vārdus, kas atkal un atkal lec galvā kā kaučuka bumbiņa; varbūt tā pati zaļā. Atceries? Smieklīgi, protams, ka atceries. Vāveres rats- dzīve. Saule; planēta ir nolādēta. Paklausīties plati un nomainīt. Izdzēst veco, saskrāpēt saviem pirkstiem truliem, līdz tie sāk asiņot.
Vēljoprojām sēžu vannā. Nav gan balta, tagad redzu. Piesārņota nevajadzīgu atomu, citu matu, mazi gabaliņi Kaut Kā. Nepabeigts, nepiebeigts. Uzrakstīt gribētu par to papīru, papīru par savas brīvības atsavināšanu un atgūšanu savā īpašumā, un sadedzināt. Truli atbalstu galvu pret savu celi; skatos un vēroju lāsīšu ritumu. Domās pārcilāju situācijās, vecās un pavisam jaunas, tās, kas vēl nebijušas un nekad nebūs. Ceļos, neceļos, ceļos; neceļos, neceļos.
Atguļos ūdenī. Nolādēts! Visas nolādētās vietas, lietas un lai nolādēts arī viss bijušais! Galva atbalstās pret mīkstu, zaļu dvieli. Kāds par mani padomājis. Es pati. Lasu skaļi astoņdesmit astotā gada dzeju, Veckalne. Kāpēc viņa raksta par vispasaulīgākajām un pārpasaulīgākajām sāpēm reizē?
Bet ir vēl viens tu tagad manā galvā apsēdies, ko es ar to iesākšu? Domās ņemu rokās telefonu, rakstu izdomātu tekstu un nosūtu. Nav brīnums, kādēļ atbildes nav. Kāda jēga no rakstīšanas; pie tevis neesmu neko pazaudējusi. Mēs visi zinām, kādas ir mūsu tikšanās, kurās mēs netiekamies viens ar otru. Aizveru acis, lai padomātu par tevi.. Bet tur neuzburas aina. Mēģinu uzburt. Nav. Nav un nav. Ūdens smeļas mutē, nepievēršu uzmanību; drīz būšu tīra.
Spēlē veca mūzika un es klausos, es dziedu līdz apklust ieraksts.
Šis ieraksts nekad nav bijis; ir labi tā, kā dzīve izspēlējusi savu kāršu partiju ar mani. Līdz šim.