zzz

Paldies visiem.

rīts ar pārāk vāju šokolādes dzērienu

Guļot nosapņoju, ka sapnī nosapņoju dzejolim ideju. Diezgan interesanti. Patiesībā tas sapņa sapnis vienu brīdi bija īstenība. Toties tagad kaut ko tik mazliet, mazliet un miglaini atceros. Nezinu, vai izdosies šo dzejoli celt augšā no miega.
Nevienu tas neinteresē, mani pašu arī ne. Taču skruļļaino neesmu satikusi jau kādu mēnesi, iespējams, vēl vairāk.
Mazāk jātup šeit, šajā vidē un pie filmām- vairāk jāsēž augšā un jāturpina Mēness projekta turpinājums. Tieši šodien nekas nav jādara. Visa diena tukšā, labāk gan skan- brīva. Jā, tā nu ir gadījies. aiz loga gaudo sirēna. Tā lielā, trauksmes. Nu, vairs jau ne. Ko var izmēģināt katru sezonu.
Vakar, ejot gulēt, uznāca smagas domas. Arī par to sabiedrisko iestādi. Traki.
Ak, jā- šokolādes dzērienam pielikusi esmu pārāk maz šokolādes pulvera, tāds švaks. Bet pats par sevi tas ir baigi labais- šokolāde ar piparmētrām. Ak, es mīlu piparmētru šokolādi. Es domāju, ka vēl joprojām.

haski kucēni šeit nav pieminēti. tieši

Kaut kur pa ceļam izbrīnos. Tas patiesībā ir labi, ka kaut kas vēl spēj izbrīnīt mani. Nav brīnums. Ha, tikko apstrīdēju pati sevi. Smieklīgi, patiesībā. Smejos un raudu vai vienkārši raudu, vai arī vienkārši smejos. Vai tad es daru vēl ko? Ā, jā, šad un tad atceros par elpošanu un staigāšanu. Nē, patiesībā šis te raksts man pārāk nepadodas. Kaut es būtu pateikusi.. pagaidi, pateikusi ko? Vai maz es zinu pati? Praktiskā zinātne. Jā, fizika eksistē, tā man saka debesis un kosmoss. Haha, un karma mani sūc iekšā šķērsielās, lai aprunātos, kad es eju satikties ar tevi, mistērija.

dzinn

Izveidoju, pabeidzu. 50 darbi ir. Mēness projekts sekmīgi izpildīts. Tagad doma turpināt līdz noteiktajam datumam, varbūt aizvilks līdz tam simtiņam ar`.

Svētdiena, sasodīts. Sestdiena pazuda vispār, aizskrēja. Par mani smējās debesis. Īpaši vakarā. Nodūmoju tikai vienu. Pa visu dienu- tikai vienu! Ojā.

Kultūrmīlošā svētdienas ieskaņa ar Zombijzemi, lai turpinātos tā ar Missa in tempore incento. Haha.

daži grami

Jauna ziņa, jauna diena, sestdiena. Es sēžu un domāju par miegu (piektdienas, sesdienas un svētdienas miegs mēdz būt īpaši interesants). Un miega blakusefektiem.
Mazs pārmetums sev par mācībām. (šim es tiešām neveltīšu vairāk par vienu teikumu.)
Jūtos kā svētdienā. Bet nav, nav svinīgais koru klausīšanās pasākums. Bums, bums. Pa trepēm lejā bez strīda nolido plīša lācis. Bet kāpēc plīša? Lai iet plastmasas. Tas vairāk atbilst.
Apcere par dažu sekunžu sāpēm, kas vēlāk transformējas.
Patiesība ir tāda gluma dēle. Sāp, sūc, slīd no rokām, bet vienmēr kaut kur dūņās ir atrodama.

diena pieci

Tā lūk.
Drīz mēness projekts pabeigts taps. Pirms noteiktā laika.

Varavīksne. Viss tinas varavīksnē, šovakar.

atlicis

Šodienas un vakardienas projekts (vispār man nesimpatizē vārds "projekts"- jāizdomā kas jauns)-
"Bezgalība ir.. ". Tapa tāds, varbūt vēl tiks piestrādāts, apslīpēts pirms ierakstīšanas Burtnīcā.
Ak, jā, pareizi, vakar redzēju savu sapņu kladi. Latvijā ražota, no pārstrādāta papīra. Nevarēšu mierīgi gulēt, kamēr tā nebūs manās rokās.

Skatos (vairumā) Hausa jauno sezonu. Laba. Mazliet pietrūkst līdz "traki laba". Man patīk atmosfēra un sāpīgi trāpīgi deļošā ironija. Patīkami. No tā mana pasaule kļūst gaišāka. Nudien.

Paēdu Raušu darbnīcā (vai kaut kā līdzīgi) atkal šodien. Gardi.

P.S.

1121 d 19 h 49 min

pārdomu stūrītis

Šodien tad arī tika noskatīta "lielbudžeta grāvējfilma" (vai kaut kā tā cilvēki to dēvē) filma "2012". Traka! Tik traka. Domājams, ka iešu skatīties vēl vienu reizi, šajā ceturtdienā, lēti tomēr, ūtētē.

A kas vispār ir cilvēki? Kā viņus pareizi iedalīt?
Mikriņā izdomāju savu varitantu, savu ģeniālo variantu.
Tātad. Ir daži labi cilvēki. Ir daži slikti cilvēki. Ir tādi radījumi, kas, kaut arī izskatās pēc cilvēkiem, tādi nemaz nav. Tur iekšā skaitās ēzeļi, kuces, strausi, aitas un varbūt arī vēl pāris. Tie .. ir tādi kā želatīns cepurēs- ne ļoti patīkami kontaktā.
Neko daudz vēl neesmu savu teoriju apstrādājusi, bet nu.. vēl ir tam laiks.

miegs un nīče

Pinas laiks un miegā tas vispār pazūd. Tas peld, varbūt, bet noteikti nerit normālajā ritumā. Tam nav normāles (perpendikula). Kāds ausīs čukst, ka apjukums. Bet es tomēr pietutos pie tā, ka nekas nav apjucis. Tas, kas bija, ir sajucis, izjucis, tas nozīmē iziris. Un tā nu tas ir.
Vakar izlasīju vienu labu Nīčes citātu. Protams, manai galvai nevar uzticēties- aizmirsu. Klau, atradu "Pienāk brīdis, kad liksies, ka viss beidzies. Tas būs sākums." /F.Nīče/
Večuks labi izdomājis. Man šķiet, ka bija tomēr viņam kaut kas smadzeņpodā, kas nešķaidījās pret malām. Tik žēl, ka uz nāves gultas sasaistījās ar kristietību, citādi būtu bijusi jāņem cepure nost.
Te jau vēl varētu parunāties ar sevi, bet brokastīs jāšļūc. Un tad labot, turpināt labot darbus no Mēness projekta. Tur pagaidām tikts līdz #020 darbam. Ir doma arī varbūt sarakstīt iekš tās kompjūterkastes un mēģināt saņemties iesūtīt priekš KD. Kaut kad, vēlīnāk. Tad jau manīs.

tēma pilnīgi jebkura

Alfabēts nesākas ar burtu A. Plauktiņos atmiņu puteklīši lidinās, kopā nerodas aina. Rakstīšanas apgrūtinājums, bet prātā kā skaidrība iešāvusies ar zibeni šķidrā veidā kopā. Kā peld visu dienu, nekas neliekas īsts, nekas neliekas parasts, viss tik interesants. Krāsiņas spilgtinātas; šodiena noteikti nav bāla. Ilgs efekts, kāpēc laime tāda nevarētu būt?
Ūdens. Lūpas zaļas un šķidrums stiklains. Stiklainas lūpas, nevis acis. Acis plati vaļā. Tiešām.

tāpat

+++

Sasietas zaru rokas mazgliņos mazos, un visi putni nokāpuši no koka. Pirmie dubļu pieskārieni, kas nebūt nav pēdējie. Rok bedri suns zem koka, kur punti bez spārniem sakrituši. Liega vēja vēsma pieskaras suņa mitrajam purnam un atnes talanta smaržu. Krancis sāk spēlēties ar ritmu, kas tinas ap ausīm, sāk ķerstīt gaisā planējošos burtus un kost visiem pēc kārtas.
Pēc stundām trim krancis noguris noguļas, pret koka stumbru atbalstīdams muguru, un uzticībā sāk laizīt nu jau plūsmā iegrimušās ķepas.

nedzīst

+++

Nebūs dzirdēt manām ausīm vairs nākotni; tās vienu māju tālāk pasūtītas.
Pārsūti man iespējas iespējamās, lai pazust var, satīties.
Pārplīst pušu abi gali, nu mēs esam iekārta pa sastāvdaļām izjaukta.

tēja pie Aspazijas un citrons

Tātad atskaite par šodienas lasījumu. Notika iekš Aspazijas mājas, bet kādi bija aizmirsuši uzradīt plakātus un ziņot avīzei, arī pats muzejs ne lapiņu pie durvīm nebija izlīmējis. Ieradās trīs klausītāji. Bija septiņi lasītāji. (vieta mazam smiekliņam)
Lasīt jau lasījām, klausītāji jau klausījās, plus vēl klausījās arī paši lasītāji. Tāds nu barteris.

Mēness projekts iet lēnītēm, pašlaik tiek labots #019 darbs.

Liekas, ka lēni līp klāt kāds no gripas paveidiem. Tfu, tfu, tfu. Dzēru savspiesti svaigu citronu sulu. Tagad zaļu tēju. Skatīšos kas vēl virtuvē imunitātes mūrim labdarīgs atrodams.

Klausos hhradio, traki laba lieta. Starp citu.

Varbūt vēlāk kāds spēks paliks priekš +++ rakstīšanas, kas zin`. Gan jau ka nē-e.

vien

Tātad diena, šodiena, kas pienākusi.
Publiskajā izglītības iestādē attiecīgi nosēdēts visu vajadzīgo laiku, pat tīri sekmīgi.

Mēness projekts. Tas kādu laiku nav aiztikts,bet zinu, ka tas tiks paveikts. Tam tiks veltīts laiks šajā nedēļas nogalē. Tajā arī, starp citu, uzstāšanās Aspazijas mājā sestdienas pēcpusdienā. Bet tiks labots un rakstīts.

Dienas lēnām rit un ir. Ir tā kā ir.

Tagad mīļa lieta ir ēdiena gatavošana. Kaut kā aizgājis lēnām, patīk process, patīk paēst, haha, smiekli. Nē, tiešām, garšīgi paēst un vēl savu gatavoto- kāpēc ne? Jāiemācās jau ir taisīt, cept un vārīt. Patīk.
Pašlaik veidojas kartupeļu, siera un tomātu sacepums. Top, top.
Tiek izmantota 1966. gada "Liesmas" izdevuma pavārgrāmata "Garšīgi un veselīgi ēdieni". Senatnes elpa!

Jāiet spodrināt flīzes.

apspriedums

Nelasās vispār pēdējā laikā, es kaunos par sevi. Skrienu, bet kur? Sienu nevar pieminēt, diez, durvis var? Nezinu, kur skrienu.
Tagad uz divdesmit septīto skrienu, uz KrišuUnJāni, tur. Tur kur dur, haha.
Neko jau nevar klasificēt. Un ne jau izjūtas būs tās, kuras skaidras. Neko nesaprast reizē ir vieglāk par vieglu un mazliet smagnēji. Tas iespējams nav? Nāc, paskaties, parādīšu, jo pastāstīt nemācēšu.
Patīkami jau te tā sarunāties ar sevi, tiešām neviens netraucē.
Pēdējā laikā šķiet, ka kaut kas dzīvē ir izmainījies. Vai arī izmainās tieši tagad, izmiņas ir ritumā. Varbūt arī nav, varbūt tikai dzīves kārtējā radītā ilūzija par sevi. Tāds labs triks, labs joks, par ko smejas tikai viens, un tā neesmu es. Kāds te ausīs runā, kāds klusē, kad ausī runāju es, kāds vispār ir ar vienu kāju kapā jau (slikts joks, slikts). Sēžu savā jaunajā Mekā, iekārtojusies ar visām ekstrām un ērtībām. Esot pilna kule iemeslu, tam es ticu, tam es saku jā. Bet dažreiz dzīve kā pārdevēja un es jūtos pamatīgi apkrāpts.
To visu var pateikt arī pāris vārdos, bet es negribu lamāties publiskā mememememuāru vietnē. Vismaz pagaidām vēl ne.
Jāiet pēc ķirsīša sava un jāsāk gatavot kartupeļu bumbiņas, aiziet, aiziet.

Kāds kādreiz ir teicis "rokas nolaižas tā, ka velkas pa zemi". Tas bija Gustavo, starp citu. Izdomā pats kā tev ar roku turēšanos vietā, turēšanos virs zemes noteiktā augstumā.
Bet, ja vienu es zinu, tad tas ir tas, ka pasaules gals nāk; nāk nākdams. Es to varētu arī pateikt caur puķēm vai krūmiem, vai papardēm, vai vēl sazin ko, bet kāpēc gan. Ja traki, tad lai arī iet traki.

pinte indes

Jā, mainās noteikumi.
Nepublicēju darbus šeit, bet gan tikai rakstos kladītē. Kaut kas būs, ne jau tur tā lieta. Tātad autoritālu apsvērumu dēļ (jā, tas izdomāts vārds) tas notiks mazliet savādāk, bet notiks. Pašlaik esmu tikusi līdz darbam ar numuru #008 (tie nav nosaukumi, nē). Rakstu paralēli divās burtnīcās- pareizāk- viena ir burtnīca un otra ir klade. Ar tintes spalvai līdzīgu uzparikti, zila tinte.
Tā, ziņojums izpildīts.

Mēness projekts. Apņemšanās

Ievads.

16. novembris līdz 16. decembris.
31 diena. 50 darbi.

Iztirzājums.

Es nekad nepabeidzu to, ko sāku. Grūtības ar apņemšanos grūtības ar dotā vārda turēšanu. Tad nu dodu vienu sev, tagad, šeit. Lai pierādītu? Jā, varbūt, kāpēc gan ne. No 16. novenbra līdz 16. decembrim (tur iekšā sanāk 31 diena, lieliski pilns mēnesis) apņemos izlabot 50 savus rakstītos darbus. Ņemt ārā no kastēm, kladēm un rakstīt, pabeigt, pielabot, uzspodrināt, vienā vārdā sakot, beidzot pabeigt kādu no saviem uzmestajiem iedvesmas brīžiem, kuriem nav ne īsta sākuma, ne gala. Tad nu pēc mēneša jābūt spīdīgiem pussimts skaita darbiem. Tos publicēju šeit un paralēli arī atsevišķā skaistā, jaukā un patīkamā kladē (dodos iegādāties to šodien) ielīmēju, lai ir paliekoša vērtība.

Nobeigums.

Mēness lai stāv klāt, kad es daru labus darbus!

sauss atstāsts

Laiks dalīt ar pasauli, ko es daru.

Ir filmas, kuras iedvesmo, ir tādas. Un tādas iedvesmo, lai vai cik negaidīti tas būtu. Un tāda nu šodien nonāca manā datorā (es noteitki to ļaunprātīgi nenozagu internetā, nē; tā vienkārši uzradās). Uz datorgalda atrodas saldumsalda tēja, kas gandrīz jau izdzerta, un es to skatos. Smeļu iedvesmu. Varbūt smeļos. Apkārt skaļš, skaļāks, nekā gribētos. Augšstāvā gaida lasāma grāmata un viena alus pudele. Šodien tika būts veikalā. Saucas lielveikals, bet tikai mana rajonā mērogā. Pa ceļam, braucot, redzēju sievieti runājot (padomā tik!) telefona būdiņā. Cik sen nebiju redzējusi, ka kāds tādā iekāpj un runā.. Iedomājies tik. "Mūsdienas"- man īstenībā nepatīk šis vārds, nemaz. Es palieku resnāka, gatavojos ziemai. Mani ļoti interesē ēdiens. Otrajā stāvā ir glītas glāzes, kuras nozagtas dažādās vietā. Nē, nebaidieties, mani draugi, es neesmu kleptomāne; bet labāk aizslēdziet savu skapīšu un skapju durtiņas cītīgāk, tās mani uzrunā. (Es gribu tevi atpakaļ!) Sen nesatikta draudzība satiekas atkal. Kā jau vienmēr- no sākuma dīvaini. Kārtis, kafijas dzēriens, viņas vārdu apšaubīšana manā prātā, bet pēc tam jau, protams, tukšu, nesakarīgu vārdu mešana laukā no mutes un smiekli līdz acis paliek mitras. Gribas iemācīties taisīt augšā kokteiļus. Tas būtu naud-ietilpīgi, bet jautri un garšīgi, tā feini. Un vēl- gatavot! Mm, ja es to mācētu. Katram noteikti ir kāda uzmācīgā doma, kas kādu laiku neliek mieru. Un!- man arī tagad tāda ir. Es vēlos dzīvokli sev (un kādam cilvēkam, kas gribētu mani mācēt paciest). Sev, savu!, ellē jā!


Paldies, ziņojuma beigas.

skrien vējš uz sasienas mezglā

Man liekas, ka šonakt sapņoju par kādu vecu paziņu. Sen zināmu cilvēku, kas vairs manās ikdienās neviesojas.
Sajūta kā svētkos- kopā būšana, piparkūkas (lielveikalā iegātas gan, bet tomēr caur un caur labas), mandarīni un cepas arī pīrāgi.
Lielas lietas saplūst ar mazām. Mazi burti saplūst ar lieliem. Viss un visums ir viens, bet vairāki.


+++

Mīklas nospiedumi sakaltuši, bet no sākuma piedeguši. Trīs svītras un viens nosodījums. Kartītes pacelšana.
Laiks, kas iesēdies vēja ratos.
Skrej, skrej, cik tālu vien skatiens nesas un tad vēl mazliet.
Lēnām pazūd kontūras, izplēn sēdošais stāvs un uz ceļiem tupošais cilvēks pieceļas, lai skrietu.

vakars ir salds un sarkans, bet mutē nekusa

Ne jau es vakar pacēlu klausuli, ne jau es runāju, ejot gan Rimi spīdoši sarkanām lampām pulksten vienos naktī. Nē, ne es. Pusotra stunda balss, kas reiz bija mana. Līdz nosēžas telefona baterija. Iespējama redzēšanās nākotnē, kas varbūt nāks. Atzinies. Es arī. Katrs par savu. Iemiegot. (Es nespēju lietot vārdus, kad runa ir par to, ko pašlaik. Visu, tikai ne vārdus. Tie tik truli, nenozīmīgi, neko neizsakoši kā barankas caurums. Tie tik neveikli, nesaka to, ko domāju es, nesaka jēgu. Esmu tik neprasmīga valodas pielietošanā, ko tur slēpt.)
Neatnāca. Mati, mati. Kāds attaisa rīkli. Dzira. Tā- sarkana, salda, ledus gabaliņiem, ķirsi sarkanu rotāta.
Negribas nevienu. Negribas runāt nevienam, paturēt sevī gan. Nevar uzticēties nevienam, nevienai redzētai un nevienai neredzētai sejai. Nekas nevar tikt plānots, jo plāni patiesībā nav nekas, tādi neeksistē; kā gan tie varētu eksistēt? Eksistēt nevar neredzami pavedieni, kas nav piesieti pie pamatnes.

pacietība ir suņu sugas sieviete

Laiks ir nepielīdzams muļķis. Vai varbūt otrādi. Varbūt nekad netiek izslēgts.
Tā nu redz ir iegadījies- pacietība nav mans draugs, bet tagad ar to ir piespiedu kārtā jāsadzīvo. Dienu no dienas jāiet gulēt ar to zem spilvena un jāmostas ar to kopā. Dzīve spiež mācīties to ņemt par pilnu, mācīties to ņemt pie rokas kā draugu. Un kas būs tad, kad iemācīšos? Kad tā būs mana draudzene? Tad nākamā īpašība; un kāda tā būs? Iecietība? Ha, dzīve, tev šis joks ir varen izdevies, ceru, ka tu tagad smejies, vismaz kāds.

+++

Es stāvot sapinos savās kājās. Es klūpu pati pār savu taisnumu. Skrej, skrej, mazā līnija pa priekšu, rādi man ceļu! Es ceļu un ceļos, un tieku celta. Nezinu, kur katru dienu iedvesma tiek smelta. Nemeklēju domu, kas ir velta. Kamēr vēl ir laiks, es sazīmēju logā rūtis- vienā ir tavs vaigs, laisks, maigs, mazliet spītīgs, domā cītīgi, tikai spītīgi es ceļu glāzes par un stipri svinu, kad ir pret , tad dažreiz pret sienu mesti ir visi vecie mēsli..

trīs

bez šaubām
viens trīs trīs

skaitu rindas kā kadrus
garāmslīdošos

piekāšu netiešās rindas
netīšām

neskaitu ne ritmu
ne zinu kas tāds ir

ja sauc
tad zini kāpēc

mazi

Virs ikdienas sadalīti dūži. Tam viens, tam viens, tam trīs un ar pusīti vēl, tam neviens, jo tas nemāk. Tam neiet. Visi par un pret apsvērti trīs reizes. Trīs ir labs skaitlis, bet gaisu mazliet maisa. Doma tā kā gaisā lec, aizspurdz vējam līdzi, bet šādas tādas nolaistas kabīnītē. Smaržo pēc sliktas dikcijas. Draudziņ, laiks ir beidzies. Nekas, vairāk jau nu nekas.

/\

+++

tavs britu akcents ir progresējis
nedēļas nogalē pārbaudīts
trīs reizes nominēts un četras ņemts ārā no saraksta
skaiti savas mirstošās ādas plēksnes
divas dienas uz priekšu
rezervētas spēcīgās apreibinošās vielas
bez kurām diena nav diena un nakts nav piepildīta prieku
izdomāts dievs
no kura jāturas desmit pēdu attālumā
un ne mazāk
prezentācijas sagatavots labāk par labu

un neatkārtojies nekad nekad nekad

Neiet.

+++

Burti necirkulē. Laikam būšu gulējusi nakti kopā ar kaktusu vai diviem zem palaga, mans ķermenis pēdējā laikā nesaņem pietiekami daudz rūpes. Es atvainojos. (atgriezeniski, jā, jā)

Apmeklēju latviešu filmu, populāro to, jā. Žēl izmestās naudas. Paliku līdz beigām tikai tādēļ, ka bija cieņa pret izsviestajām kapeiciņām. Un krēsls bija ērts nelielai pēcpusdienas snaudai.
Nekā un nekā.

jājā

+++

trīs un divpadsmit
jau kuro stundu sit
nepamani
zili zili zvani



aizmirsu, aizmirsu, jā. ko nu darīt. bet kaut ko vajag darīt, laika daudz. laiks ir daudz. visi sadodas rokās, apņemam blakus stāvošos ap vidukli un ceļam gaisā. metam visas lamas un klapatas maisā, vienā vienā maisā. tieši tā, ir sācies vienkāršības laikmets. aiziet laiki, atnāk laiki, un patiesība noveco.

dienas dūmi

zogu vārdus no runātām rindām
no tiem kuri labāk par mani prātu izrunā
skauž - tas vārds man nepatīk
cik eleganti skaita
prieks rodies rodies nu
būdams klausītājs
iesūcu visas vibrācijas un apēdu
pozitīvas
ir


+++

Protams, domas savērptas kā cigarešu dūmi (kas šodien zagti, jo pietrūkuši). Kāpēc ne?- aiziet!- nedēļas uzdevums būs darīt un domāt (tātad dzīvot) visu cik vienkārši vien var. Tik vienkārši, ka nemaz nebūs jādomā līdz cik.

+++

Gājējs man prasa, kas mans līdzgājējs, vai tas nav garāmgājējs?

ko

Visādi teikumi galvā maisās un plosās liels vējš. Bums, bums, dauzās logu slēģi; logi tukši, tumši. Es neviļus paskatos pulkstenī. Nekad neesmu bijusi labi droša un tagad arī neesmu, noteikti ne.

Pacietība nav mana stiprā puse, runāšana arī ne, runāšana par lietu ne tik. Nezinu kā iesākt, nezinu ko vispār iesākt. Atgriežos divus gadus atpakaļ, pagriežos atpakaļ 90 grādu leņķī. Sēžu un stāvu reizē. Kā muļķe, neko nesaku, neko nedaru. Gremdēju sevi atmiņās līdz kaklam, līdz sāk smelties vecie mēsli mutē. Kur tas laiks, kur tas laiks, locītavas ne tikai iesīkstējušas, bet jau sarūsējušas un plīst pušu, netur vairs.

Televizors nerāda skaidru attēlu, migliņa, skaņas piegādes traucējumi.

Lūdzu, palīdzi man, dari to vieglāku. Dari to pats, palīdzi man.

+++

Melnā maisa rāvējslēdzējs.
Es esmu skaņas, trasformējos burtos, iesūcos papīra loksnēs kā tinte un tālāk tieku ieeplots caur nāsīm.

+++

Ugunis piebraucamajā ceļā. Slēdzenes atmūķētas tiktāl, lai varētu noraut un mest stūrī pie malkas strēķa, vārti vaļā tagad.

gabaliņš liktens

Nav pasaules mazas,
nav pasaules lielas

Veikalā ausīs dungo melodiju. Nav pasaules vispār.
Kas ko tādu ir izdomājis. Ir tikai esamības, ko uzskatām par lietām un parādībām. Pieņemam tādas, kādas tās nāk. Neliekam roku, kāju priekšā. Neietekmējam. Kāds to dēvē par likteni, vārdā sauc. Jāsmejas nav, jāraud arī. Katrs redz, ko grib redzēt; karts dzīvo, ko grib dzīvot. Zilzaļzeltītas pilis vai mēslu bedres- viss viens; viss no viena avota nāk. Nekas vairāk par mūsu pašu interpretējumu.

+++

Sensācija. Daudzkrāsainais pārvēršas par vienu uz manas galvas. Mati pakļaujas manām vēlmēm, lido, dejo, sasienas un augšā slienas.
dungo, dungo svešu melodiju nesaprazdams vārdus, nezinādams valodu pareizo izvēlēties.
Ilgas piepilda; ilgas piepildās?
Debesis nāk tuvāk ar katru dienu, lai tas tiek nodarīts.

Brīvība nav brīva.

Ziņa.

Plaukti tukši. Izskatījos atmiņas, vasaras skūpstus un lielas, uzkrītoši aklinošas brilles. Nopūta, bet ne smagnēja. Varbūt tikai mazliet. Es joprojām m... (jā, nespēju izteikt) tevi, tas nepāries tik viegli un ātri.

Jā, pirmais sniegs, skat, skat, tieši šodien. Daudzi esot cietuši, bet mēs gleznojam un ejam uz veikalu divas reizes, stabili. Tas biedē.

Laiks atpūtai, laiks darbam. Šonakt mans laiks darbam. Sparta-ks.

sērijveida vējš

Apmulsusi lapa kaudzē meklē māsu. Nav un nav. Turas pie vienīgās cerības- vēja. Sals plosa dzeltenās un sarkanās dvēseles, bet zaļās saudzē šoruden.
Diena rit viena pēc otras.
Rokas tinas, tinas un sasienas mezglā. Pilna bļoda rūtainu kreklu, labi gludināti. Mazs vējš, liels sals. Deguns piesalst pie loga, kur tiek dūmots dienu no dienas.
Saruna ar vējlodziņu, kas nes aukstumu sejā; sārtums. Vēja elpas apskāviens. Beigu mūzika, sērija beidzas. Monotona balss, sērija pēc sērijas. Bērni aug un naktīs neguļ, jo smaida.

+++

Es nespēju uzrakstīt ne teikuma, tik un tā cenšos. Laimīgi, tāpēc nevaru.

pirmais

Pirmais. Skaists laiks!

+++

Man liekas, tavs kaķis ir izbēdzis. Būsi atstājis durvīs pārāk lielu spraugu. Vai logu vaļā.
Paspēju pirms laika. Trīs un sešas, trīs un divdesmit divas.
Sejā sitas saltums, cik patīkami apzināties, ka tu esi dzīvs. Cik patīkami redzēt ceļu. Patīkami baudīt garām slīdošos skatus.
Balts, sasalis, tas atņem visas spējas rakstīt. Zāļu spilventiņš.