uz bodi

Tieši viens gājiens uz veikalu man ļāva šo un to skaidrāk saprast.
Viens. Cilvēks ir viens. Pasaulē. Visur. Viens.
Var sevi muļķot, kādam laikam tas strādās. Labāk to laikam ir neapzināties.

+++

Viss ir viens. Radies no viena. Piedzimis viens un lielākoties arī atstāj šo pasauli viens. Viens plus viens - rodas vēl viens.
Un tie visi, un mēs visi esam vienīgi. Unikāli, jo vieni.
Viens ir visa pamats.

Un dzīve ir tikai punkts


+++


Priekā. Izvēlieties kā redzēt un pieņemt pasauli, zinot patiesību. Es, personīgi, iesaku izbaudīt.

PĒDĒJO REIZ

Tas ir dzīīīvs!
Jā, ellē, pavasaris ir dzīvs. Visur. Lietū, piemajos bezbailīgajos sniegpulksteņos, zildzeltenajās un ziemas miera pieradušajām acīm pārāk spilgtajās debesīs, apavos, apģērbos, matos, pat vilcienos un autobusos, šoferos un pasažieros, lēnajos un ātrajos, uz ielas un jūrmalā, mežā un lielveikalā. Visur!
Man bija bail no pavasara, tagad man ir bail no tā, ka es to varēju palaist garām.

Vēljoprojām turpinās veco šausmu filmu seansi pie mana datorgalda. Ar nelieliem atelpas starpbrīžiem, tas tiesa. Nevar jau visu labumu uzreiz, vai ne.

Vakardiena Tukumā. Ai, cik jauki, visas grāmatnīcas, visi kancelejas preču veikali izstaigāti, lēni un nesteidzīgi. Forši, centra laukumā tāda Lieldienu dekorācija un saule tāā silda, mm. Nekas, ka tad, kad atbraucām, lija kā pa Jāņiem.
Man taču nav nekas Lieldienām! Mana māja un mana istaba nemaz nezina, ka nāk tādi svētki. Pēdējo reizi, tādēļ būs kas jāuzmiestaro.

Man ļoti patīk teikt "pēdējo reizi", jo es zinu, ka šoreiz tas tā droši vien arī būs. Tas liek novērtēt to, kas ir apkārt. To skaistumu. Būtībā to, kas tepat visu laiku ir bijis, tikai nav pamanīts. Nav bijis laika vai vēlēšanās pamanīt.
Pēdējo reizi es redzēju un izdzīvoju visu ziemu, no Ā līdz Žē šeit. (Vai, nē, es izbēgu uz 10 dienām, bet tas neskaitās.)

Tukums, -20, ziema, 2010. 17. janvāris

par spīti

Give the land back to people!

Tagad, long story short, es centīšos ar savu fotogrāfiju palīdzību nogādāt kādu ziņojumu. Vēlreiz mēģināšu. Dublis divi. Nenolaidīšu rokas.
Ķer, es metu!

Nu, flickr`ā, es domāju.

Šodien gāja interesanti. Satiku sen neredzētu draudzeni. Cilvēks, ko es nevaru nesaukt par savu draugu. Tāpēc es saucu. Runas par nākotnes plāniem. Par pagātnes biedriem, kuri tagad sākuši jau iet savu ceļu vai nogājuši no tā jau nost. Patīkamas sarunas, patīkamas sajūtas. Nosaigājām kādus apmēram 13-15 kilometrus. Kājām tagad atpūta. Lēnām tādēļ turpinu savas filmas izskatīt. Jāpaspēj to izdarīt, datorā dikti daudzas sakrājušās. "Zeitgeist Addendum" (2008) tagad. Ļoti patīk. Ceru, ka viņi vēl ko ceps augšā.

apavu slavinājums

APAVI.

Ikdienā jau nevar pamanīt, cik svarīgs ir tas apģērba gabals, kas ir uzvilkts uz pēdām. Bet- vai tu re!- tas ir bezgalīgi svarīgs. Ja nu pēkšņi tev, nu, teiksim, piemēram, ceļā uz ilgi gaidītu pasākumu kādā netipiskā kultūras namā pēkšņi atdalītos zābaka zole? Neērti? Jā, bet ja nu tālāk šajā elpu aizraujošā koncerta laikā tev (pēc abu zoļu noplēšanas) sāktu atdalīties zemzoles zole un zābaki sāktu izjukt? Nu, teiksim tiešām tad, kad vairs mājās nevar tikt, priekšā vesela nakts un puse agrā rīta. Izbaudīt uzstāšanās tas netraucē, bet tad, kad uzstājas kāds mazāk aizraujošs mākslinieks, gribot negribot ir atkal jāatceras. Vai tad, kad iešaujas prātā doma, ka jāaiziet arī padancot, izstaipīt kājas. Patiesi. Un, izejot laukā ap pulksten trijiem, jo telpas ir tik piesmēķētas, ka metas nelabi, var lieliski izjust ikkatru betona muguras auksto pieskārienu pēdām. Nav nemaz tik patīkami kā varbūt izklausās.
Jā, tādēļ vajag novērtēt apavus. Ikdienā droši vien tas neienāk prātā, bet tie mūs labi pasargā. Un tiem nevajag taupīt naudu kā skopulim. Silti iesaku.
Un... Vienmēr jau neienāk prātā, bet mūsu biedri jebkurā pārgājienā, jebkurā izbraucienā- apavi- ir ar mums vienmēr kopā. Visas takas kopā izstaigātas. Visas mājas iztaigātas. Visi gadalaiki sagaidīti un pavadīti.
Novērtējiet tos.

Un tagad klusuma brīdis maniem vismīļajiem, labajiem zābakiem, kas nu jau diemžēl atgulstas konteinerā. --- Paldies. Kopā bija īsi, bet jauki.

SHOES ARE MADE FOR WALKING

sketchbook

Šodien darbību diena. Ieradās idejas ciemos. Jau kādu laiciņu taisu sketchbook priekš fotogrāfiju idejām. Pareizāk- papildinu, saliku kopā, salīmēju, sarakstu.. un šitā te. Nu, tagad jāgaida silts laiks un bildēties griboši modeļi- cilvēki. Jā. Vēl nebūtu slikti mazliet interesantas gaismas. Bez kostīmu un grimma māksliniekiem gan var iztikt, man pašai patīk ķēmoties. nē, bet tā forši, nevis neforši.
Nu, lūk.

Izdomāju, ka flickr`ā arī jāsamet bildes, kas nav liktas kādu laiciņu (no rudens sākot) slinkuma pēc. Bet tieši tad Bitīte izdomāja sākt niķoties un internets arī lēnīgs kā ēzelis.

Vēl arī rītdienu varētu izaugsmei noziedot, tieši pāris auduma činīšanas idejas bija. Un pazīmējos ar kaut ko jau aizvakar, vakar. Varbūt pie auduma ar otu arī jāpieķeras, ja būs vēl dvesma.

Nu, un pabeidzu visas sezonas no How I Met Your Mother. Jauki. Pozitīvi, tas taisnība.

Un tad vēl.. vēstuļu rakstīšanai ir ļoti, ļoti īpašs šarms. Cik jauki, ka ir kāds vēstuļu draugs. Jā, mūsdienās ir retums tādi cilvēki, kas to vēl vēlas piekopt. Un ne tikai vēlas, bet arī ar patiesu prieku dara. Bet nu- ja ir, tad ir un tie ir jāsargā. Jo pasta baloži nes lielus priekus.

Priekā!

vismaz viens H

Labrīt!
`HH no LV 2`. Paturēšu atmiņā, noteikti. Atcerēšos ļoti skaidri. Nu, tāds koncerts, tādas performances, ka a-a-āā-ā-ā-a-āā! Aizrāvās elpa varbūt pat.
Zābaki driskās, bet tomēr tiku mājās, nemīdot ar zeķēm sasalušo zemi. Nezinu vai mest laukā vai kārt pie sienas kā trofejas.
Koši, atmiņās būs ko paturēt. Paņemt līdzi projām.

Un tagad 11 brīvas dienas. Jāmācās IELTS`am. Nekas cits neatliek.

Āā, tik satriecoši. Rajonā atvērās rekonstruētais RIMI. Tagad tas ir hipermārkets. Ieejot iekšā, nemaz nav sajūta, ka tas ir manā pilsētā. Viss jauns, tīrs. It kā interesanti.

zaļais punkts

Nu, lūk. Pavaicāju zīmētāja kungam- cik varētu izmaksāt mūžīgā zaļā punkta simbola iegravēšana manā ādā. Viņš teica, ka ap 15 latiem. Nav jau tik daudz, vai ne? Stulbi, tagad nedaudz naudas iekrājies- ņemšu un izmetīšu, nevis taupīšu septembrim, vai ne. Bet kad tad, ja ne tagad? Vasarā to darīt nevar, tas nav iespējams mēnesi nepeldēties, nesauļoties un nelietot % dzērienus, nu, kamōn. Tiešām. Tādēļ jāizdomā. Un tad jāpārdomā vēlreiz.

Ak, jā. Liktenis (ja nu tāds ir) šķiet ļoti samērīgi taisnīgs. Zeme ir apaļa. Lietas iet, noskaidrojas. Un!- tas ir laiks, kas to padara skaidru. Ojā. [Bet nekas vēl nav beidzies.]

Ir dažas idejas, kas nav pieminētas. Pieķertas uz mazām lapiņām skolā:
1) Ir vesels lērums vārdu (tieši mūsu valodā), kurus neesam dzirdējuši. Parastā, produktīvā darba dienā mēs uzzinam kādus 1-7 jaunus. Tā, vidēji. Nav brīnums, ka cilvēks nekad nevar pārstāt mācīties un smelties zināšanas. Mūžu dzīvo, mūžu dzirdi jaunus vārdus.
2)Karā (un striktās politiskās sistēmās) cilvēks nebūt nav vērtība. Būtībā cilvēkam nav nekādas vērtības. Cilvēks (kā suga) ir tas, kas to organizē un met savus ciltsbrāļus tieši uz naža asmens, tieši pretim lodēm. Tas ir absurds!
3) 3. februārī bija mirgojošas zvaigznes, visa debess mirgoja. Kāds laikam bija mazu īsavienojumiņu uztaisījis sistēmā. Un pilns mēness. Interesanti.
4) Tikai pieklauvē pie nepareizajām durvīm un visu turpnāko dzīvi ... liktenis is a tricky thing, you know.

1

Kas ir vientulība?

Dienām skatīties seriālus datorā, neizejot no mājas?
Iet vienam uz kino?
Vienatnē stundām lasīt grāmatu augšstāvā? Dzerot tēju, zem segas?
Dziedāt dušā un nekaunēties, ka kāds cits no kopmītnēm to dzird?
Nu, tad varbūt gulēt vienam?
Vienam ēst kafejnīcā?

Tas notiek ar tevi tikai tad, kad esi viens? Vai tikai vienīgs tu vari būt vientuļš?
Nē.
Ak, neļauj lai tas tevi piemuļķo, mans draugs.
Tu vari būt vientuļš arī pūlī. Mājās, ar ģimeni, ar draugiem. Ar suni gan nē.

Vai nav vienalga. Visi reiz ir vientuļi. Agri vai vēlu, ilgi vai neilgi. Vai nav vienalga.

161

Vēl 161 diena.

Es nezinu kādēļ esmu atmetusi radošās pašizpausmes. Fotografēšana ir mazliet nolikta maliņā. Klau, varbūt esmu slinka tagad, varbūt visā var vainot ziemas miegu.
Tas ir jālabo, laiks runā tam par labu.

Un par mākslas tumšajiem gaiteņiem- tas man ir ļoti nesen tapis skaidrs. Kādu laiciņu vajadzēja, bet nu tas ir kristāldzidrs. Laikam jau vairāk `diemžēl` fakts.

Arī rakstīšana iet stūrītī pastāvēt. Nē, šeit tas lāga neskaitās.

Beidzot var just vasaras soļus, tā tuvojas, tagad to var arī just! sajūtas, sajūtas, sajūtas, tas viss ir par sajūtām.

Vēl 161 diena.

JL

‘Cause Everybody Knows That,
Nobody Really Knows
How To Make It Work,
Or How To Ease The Hurt

John Legend

RHL

Jā, Reval Hotelī uzzināju ko jaunu, labi, ka tādas izstādes ir. Ir jauni aspekti. Izrādās.. ah, nestāstīšu. Tagad ir kāds kontakts.
Šovakar mierīga pasēdēšana.
Jā. Žēl, ka 11. klasē nepacentos.

Baigi foršais laiks laukā. Plānā jaka un mēteli es laikam iesviedīšu skapī ar baigo labo sajūtu.

Klasisko filmu seansi tagad uzstādīti. Vakar "The Exorcist" un šodien "The Scanners". Doāmju, ka vēl ko. Klusi saulainā sestdiena.

mugura

Šis un tas jāatstāj aiz muguras. Nē, tas nebūt nav vienkārši. Bet pareizi gan.

Pilnībā aizgriezties pagaidām es nespēšu, tā es domāju, esmu tam par vāju, bet sānu pagriezt gan varu. Pēc laika- es apcirtīšos aši apkārt, aizgrieztu muguru skriešu prom cik ātri vien spēšu, vēja spārniem. Jā, es būšu gļēva, bet es skriešu savai nāktonei pretī.

larm

Enerģijas nezūdamības likums.

Šodien mazliet paslinkoju, bet rīt būs jāraujas bez elpas. Tik tipiski. Atlikt.
Nu, a ko darīt.

Dabūju no pasta baloža vēstuli, ak, cik priecīgi, ar Eifeļa torni, tik priecīgi.

Ak, un vēl `Ikdienas pieraksti` nogrāba pirmo vietu pilsētā. Tā, tīri feini. Nav slikti.

spieto

Beztam- visvienkāršāk ir aizbēgt no visa. Tik tālu, lai nespētu pasniegt roku atpakaļ. Tik ilgi, lai neatcerētos kā ir atskatīties.
Es nespēju vairs skatīties uz kāzu fotogrāfijām, uz vasaras sajūtu pielietām fotogrāfijām. Visvairāk uz tām, kurās jūtama filmiņas garša, nevīžība un tikai vasaras vakaram piemītošā nokrāsa.
Jā, es varbūt esmu gļēvule. Varbūt. Bailes ir ļoti dabiskas, to dēļ mēs vēl (vēl) neesam izmiruši. Es neattaisnojos. Āh, nē, sasodīts, attaisnojos gan.
Bet tas nav pareizi. Vajag ko tīru. Kas notiek pats no sevis.
Un es jūtu, ka prom būs labāk. Egoistiski- man, reālistiski- arī tev.
Ja pavisam godīgi- es pagājušo nakti nevarēju aizmigt. Vingroju, lai domas ietu citur. Lasīju. Nekas neizdevās, pēc tam es vēl labu laiku nevarēju iemigt. Es domāju. Tagad es tik tiešām zinu ko nozīmē teiciens domas kā bites spieto. Tas nebūt nav patīkami. Neliek mierā. Un kādas domas! Kur tik neaizdomāsies.
Zane teica- pavisam vienkārši- paņem divus čemodānus un ņem visu, kas salien. Kā!? Divi čemodāni?! Divi?! DIVI?! Kur fotogrāfijas, zīmējumi, pērlītes, tās visas lietas, kurām es esmu piedēvējusi milzīgu atmiņu un sajūtu gūzmu?! Kur?! Pasaulīt mīļā, palēnini domas, apstādini prātu.
Bet varbūt arī ne...

150 +

Esmu tik ļoti nogurusi. Lielā pilsēta apēd enerģiju kā King Kongs. Galva sāp, jau atkal. Laikam piepūle par lielu, skolā varbūt. Sen kā nekā nav būts. Un vēl citais aspekts.
Bet šodien iesniedzu dokumentus eksāmenam, samaksāju! jēi. Iegādājos arī trenniņu grāmatu, tāda branga, būs katru dienu pa pusstundai tam jāvelta.
Ak, jā, tur bija trīs jaunas Boba uzlīmes, grāmatnīcā, iegādājos, atļāvos iegādāties visas. Mm, cik jauki, tāds mīļš zaķītis, tagad kaut kur būs jāsalīmē. Vai mazuliet jāpataupa. Ah.
Kakls tagad sāp. Sasodīts. Diezgan nejauka pašsajūta.
Es domāju, ka šodien es saņēmu tik daudz zvanus un īsziņas, gandrīz it kā man kāda jubileja būtu.

Bija dažas domas transportā, bet tagad tās nu nekādi nav pierunājamas nākt laukā. Un vēl jāmācās, sasodīts. Ai.

tikapt labs kā kōla!

JĀ! ŠĪ SARUNA IR BIJUSI, NOTIKUSI! ZAĻĀ GAISMA manai nākotnei!
Es esmu tik laimīga, TIK!!
Vairs nav atpakaļceļa, es eju uz to, vairs neskatos atpakaļ. Visi spēki tam. Viss.


ELLĒ JĀ!!

astoņi

Ļoti jauks, mierīgs sestdienas vakars. Bezgala mierīgs, omulīgs (es ceru, ka šī vārda pārmērīga lietošana ikdienā neliecina par šūnu novecošanu). Astotā Jūdze un daudz, litriem tējas, kafijas un kapučino. Feini! Atpūtas sestdiena.
Tas nekas, ka no rīta tik sanāk iet gulēt. Un gulētiešanas apstākļi, oi. Glavassāpes nav patīkama lieta. Bet tas netraucē, ja vien tam neļauj traucēt. Mazliet labas mūzikas mazās tumbiņās, mūzikas klipu izskatīšana, glītu cilvēku aplūkošana tajos un iepazīstināšana ar kultūru, kas lieliski ritmiski akcentē dzeju. Sweet.

Garīgs mežs.

Garāmbraucot. Čau!

Biezpienmaizīte.

No visām jūsu sejām maz palik mazliet slikti.
Vēlētos ko vairāk par polietilēna pieskārienu netīrā pārdotuvē un tad es vispār redzu tikai tavu mutes dobumu, pirms nonāku gremošanas sarežģītajos ceļos un neceļos. Protams, pirms tam es arī piedzimstu.
No jūsu mākslas un kultūras slāņiem man metas patiešām nelabi, kaut par to man ne slits, ne auksts. Visi viņi tāpat palik auksti kādu dien' vienā no apšaubāmi askētiskajiem veidiem, kas mani nemaz neaicina. Es neesmu mākslas nīdējs, man vienkārši ir bail nomirt zem tilta, bez graša kabatā, nosalstot. Vai tikt nonāvētam, ar lodi, ar grūdienu no aizmugures, stāvot pie atvērta loga.

Vienmēr jūsu,
Biezpienmaize.

3h 22 min x 2

Vakardienas pasākums bija jauks. Tiešām. Martini Asti, sen nebija kas tik normāls malkots, tīri šiki. Domino, sarunas, mūzika, tik feini. Sen nedzirdētas dziesmas un kas jauns. Viens vārds- patīkami. Hipijs maina stilu, dzīves uztveri. Prieks, tikai prieks par to, eh. Divreiz 3 stundas un 22 minūtes gulēts. Precīzi. Pamonods arī 1 minūti pirms modinātāja, precīzs mans iekšējais laikrādis, nudien.

Centrāltirgū interesanti. Joprojām.

Kā gribētos vasaru. jā, to tagad spēj piepildīt tikai dienas sapņošana. Ieslēdzu ko jauku, aizveru acis, atliecos atpakaļ, atbalstu galvu un iedomājos. Iedomājos zvilnēšanu saulē, zālītē starp jūru un mežu, kāpās. Saule silda, dzeru kolu no bundžiņas, lēni malkoju, tā ir vēl vēsa. Zobos papīra konusiņš, galiņš satīts.

Mm, pasaulīt mīļā, pasapņot ir forši.

spilveni

Tidlī bums.

Pidžammu ballīte šovakar. Nekad tāda man nav bijusi. Jēziņ, cik feini. Tomēr kaut kas man liek aizdomāties, ka tur būs mazliet citādāk nekā pirmsskolas vecuma bērnu sleepover`os.

Tidlī bums.

Laiks sāk kļūt jauks. Bet .. Jā.

g-sans

Diagnoze: sinusīts. Nu, jauki.
Ļoti patīk vecas lietas. Tagad- veco filmu maratons. Neesmu iepazinusi kino industrijas tik daudzus labus darbus, jo vienkārši to aktualitātes laikā neesmu bijusi spējīga par to interesēties. Šovakaram- `The Good Son`. Izbaudu.

Un patiesi patīkami, jo šis gabals atgādija Austriju, jo to filmu tur nenoskatījāmies. Mm, feini, bezgala.

Vēl brīvdienas līdz pirmdienai. Šodien izgāju tālu laukā- līdz poliklīnikai. super, tikai kājas katra uz savu pusi.

Gribētu ērto draugu/paziņu, kam vienmēr ledusskapī alus, pagrabā vīns, maisiņā mērija un piemīt vēl daudz labu lietiņu. Haha, jociņš spociņš. Tas tik tā, lai iztēle neaizmieg.

82 AAA

Vakar noskatījos Oskaru pasniegšanas ceremoniju. Ļoti šiki, nu ļoti.
Prieks, ka uz skatuves arvien vairāk parādās melnādainie cilvēki, tiešām liels prieks. Un tas ir tikai likumsakarīgi. Kaut vai vērojot to, kādas ir viņu runas, kāda ir viņu ķermaņa valoda, kad viņi runā par kino. Pavisam kas cits. Patiesa aizrautība. Ar visu sirdi. No tiesas, tas mani aizkustināja visvairāk. Kā arī dokumentālās filmas uzvarētājs. Nezinu vai tiešām viņi dara tik apbrīnojami labu darbu kā izskatās. Bet ja tā tik tiešām ir- cepuri nost. Protams, mūsdienās jau nevar tik viegli ticēt visam, ko saka (ojā). Un LXD uzstāšanās! Elpu aizraujoša, kā no citas pasaules. Baudāmi, o, ļoti.
Nu, lūk. Vakar pašsajūta bija lieliska. Šodien jūtams, ka tomēr galīgi vesela vēl neesmu. Varbūt tas ir tik tādēļ. Bet varbūt arī ne. Lai arī kā ta būtu iespējams, bet man sāp seja. Nav no labākajām sajūtām. Un muļķīgi arī izklausās- sāp seja. Tās nav tās vaigu patīkamās sāpes no pārleiku aizrautīgas smiešanās. Jā, es varu izteikties arī vēl nesakarīgāk, vēl nesaprotamāk pīt kopā vārdus teikumos. Bet to nu citreiz.
Naktī sapņi tādi, ka pašai bail par savu zemapziņu. Toties- patiesi interesanti vērot šos sapņus. Būtu noderīgi tos pierakstīt blakus dienas notikumiem, pēc tam varētu saprast ko tas nozīmē. Pārsteidzoši pozitīvi. Arī tajos ir daudz saules, pavasaris. Forši, ko tur daudz. Bet tik un tā- mazliet dīvaini uzzināt, redzēt vizualizāciju tam, kas notiek mana prāta dziļumos kamēr pa dienu notiek tas, kas notiek. Hm, nē, tomēr dažas likumsakarības var manīt. Zinu ko darīt, lai sapņi būtu patīkami. Tas ir feini. Ceru, ka esmu sapratusi pareizi. Nāksies to pielitot praksē un testēt.

lielākais spīdeklis

Mm, saule! Pavasaris nāk. Zaļā tēja ar kaktusu, pasakaini. Istaba smaržo pēc hiacintēm, kas beidzot atvērušās.
Sajūtas uzlabo vien laikapstākļi. Vai nav jauki? (IR!)

Laba ziņa!

Salda, salda. Apaļa, pēc dabas tāda.
Speru soli droši. Zem zolēm paliek dubļi. Lai! Viss, kas slikts, ir palicis atpakaļ. Kas darīts, vēlēts, tas nāk atpakaļ. To kontrolēt nav manos spēkos, tikai vērot, piedalīties.


Kā Kurts Vonnegūts mēdza rakstīt (es domāju, ka teikt arī) ikreiz, kāds.. nu, patiesībā viņš to teica vienmēr, kad kāds nolika karoti: "Tā gadās!"
Un, ziniet, tā patiešām gadās.

labs rīts!

Es no vakarvakara jūtu ēdiena garšu! Cik forši. Vakarā ēdu Rafaello. Un tās otras dzimšansdienas končas. Un! Dzēru kōlu no bundžiņas, no tās, ko atveda. Un Jēru Klusēšana. Mm, pasaulīt mīļā. Bauda. (Iepriekš bija telefonsaruna, kas nebija lielākoties nepatīkama, bet tomēr.)
Un šorīt- saule! Tik laba oma, šorīt tiešām ir labs rīts, cik sen tas nebija atgadījies.
Ja nebūtu šo sūdu, es nezinātu, cik jauks var būt viens parasti parasts sestdienas rīts.

Atskaites beigas.

iel

Kāja pa labi, kāja pa kreisi. Viss viens. Vienīgs.
Ir lietas, kam vairs neticu. Tajās vairs nav ticības. Nu, un lai nu tam liktenim arī tieši sejā tas spļāviens, lai nu arī.
Viens, divi, trīs. Diez kāds līmenis. Drīz jāpiesakās uz eksāmenu, angļu valodas. Nezinu, kā nu ies bez sagatavošanas kursiem. Latvijas eksāmeni nevienam neko nenozīmē. Tiaki šajā berdē tādi papīri derīgi. Un kam- kam, pie velna, šie 12 mācību/mocību gadi? Kaķim, sunim un vēl seskam zem astes. Zemē nomests laiks? Varbūt arī ne, bez skolas es nebūtu iemācījusies daudz jo daudz noderīgu lietu par cilvēkiem kā sugu. Un to, ka es šeit nu noteikti nevēlos palikt. Tas nu ir skaidrs. Un skaidrībai vajadzīgi 12 gadi. Lieliski.
Negribu vairs redzēt šos visus bruģus, atmiņu ainas ar lauku ainavām. Pietiks. Jau kuro reizi saku- pietiks. Es savos sapņos sapņošu pa savam. Redzēšu tikai to, ko gribas redzēt.

fekālija

Dzīvi ļoti ideāli var salīdzināt ar.. mēslu. Jā, fekāliju.
Tikko likās, ka esmu tai vienai lielajai tikusi pāri- bums! un iekrītu tieši ar seju tajā. Tagad jāpieceļas, jāiztaisno kājas, jānomazgā seja tīrā avotā un tad- kāpju pāri vēlreiz. Un ar lielu, lielu soli. Tik lielu, ka brūnais palnkums paliek krietni aiz muguras.

Es nezinu ko vēl, dzīve, tu man tagad varētu piespēlēt. Nu jau gana, nu jau pietiks. Paldies.

Pirms uzticies- padomā- kas ir šis cilvēks?

ne-

Gribu sajust garšu, sajust smaržu. Nesāpīgu kāju. Normālu nervu funkciju, sasodīts!
Sliktas domas nedrīkst domāt, nē, sliktu arī nedrīkst vēlēt. Es, zobus sakodusi, cenšos to nepieļaut. Kaut vai tas ir vairāk kā pašsaprotami.

aizdedzies

Dzīve ar mani spēlē nejaukas spēles. Slikti, slikti triki. Nejauki, ļoti. Un es pat īsti neesmu lietas kursā- kāpēc.
Tagad tikai pierādās daudzi teicieni, kas iesaista sevī vārdus "kas ir draugs", "nodevība- kam var uzticēties", "sāls brūcē" un "sūds". Pēdējais atkārtojas periodiski, bieži.
Vismaz tagad es zinu, ka dažas sejas tieši rāda to, kāds ir cilvēks iekšienē. Un intuīcija ir sasodīti laba lieta, tai vienmēr jāuzticas. Jo kuram gan citam, ja ne sev.
Ļoti sāpīgs un nejauks veids, kā to uzzināt. Bet- mā saka, ka tas dara mani stiprāku- ar tādu domu tas man tiek sūtīts virsū. Nu, es teikšu, ka man šo mēslu uz galvas pietiks jau. Viss. Pietiek. Par ko domāt, analizēt. Laiks dzīvot sev. Un tikai. Nekā citādi.
Paldies.