zaļais punkts

Nu, lūk. Pavaicāju zīmētāja kungam- cik varētu izmaksāt mūžīgā zaļā punkta simbola iegravēšana manā ādā. Viņš teica, ka ap 15 latiem. Nav jau tik daudz, vai ne? Stulbi, tagad nedaudz naudas iekrājies- ņemšu un izmetīšu, nevis taupīšu septembrim, vai ne. Bet kad tad, ja ne tagad? Vasarā to darīt nevar, tas nav iespējams mēnesi nepeldēties, nesauļoties un nelietot % dzērienus, nu, kamōn. Tiešām. Tādēļ jāizdomā. Un tad jāpārdomā vēlreiz.

Ak, jā. Liktenis (ja nu tāds ir) šķiet ļoti samērīgi taisnīgs. Zeme ir apaļa. Lietas iet, noskaidrojas. Un!- tas ir laiks, kas to padara skaidru. Ojā. [Bet nekas vēl nav beidzies.]

Ir dažas idejas, kas nav pieminētas. Pieķertas uz mazām lapiņām skolā:
1) Ir vesels lērums vārdu (tieši mūsu valodā), kurus neesam dzirdējuši. Parastā, produktīvā darba dienā mēs uzzinam kādus 1-7 jaunus. Tā, vidēji. Nav brīnums, ka cilvēks nekad nevar pārstāt mācīties un smelties zināšanas. Mūžu dzīvo, mūžu dzirdi jaunus vārdus.
2)Karā (un striktās politiskās sistēmās) cilvēks nebūt nav vērtība. Būtībā cilvēkam nav nekādas vērtības. Cilvēks (kā suga) ir tas, kas to organizē un met savus ciltsbrāļus tieši uz naža asmens, tieši pretim lodēm. Tas ir absurds!
3) 3. februārī bija mirgojošas zvaigznes, visa debess mirgoja. Kāds laikam bija mazu īsavienojumiņu uztaisījis sistēmā. Un pilns mēness. Interesanti.
4) Tikai pieklauvē pie nepareizajām durvīm un visu turpnāko dzīvi ... liktenis is a tricky thing, you know.