82 AAA

Vakar noskatījos Oskaru pasniegšanas ceremoniju. Ļoti šiki, nu ļoti.
Prieks, ka uz skatuves arvien vairāk parādās melnādainie cilvēki, tiešām liels prieks. Un tas ir tikai likumsakarīgi. Kaut vai vērojot to, kādas ir viņu runas, kāda ir viņu ķermaņa valoda, kad viņi runā par kino. Pavisam kas cits. Patiesa aizrautība. Ar visu sirdi. No tiesas, tas mani aizkustināja visvairāk. Kā arī dokumentālās filmas uzvarētājs. Nezinu vai tiešām viņi dara tik apbrīnojami labu darbu kā izskatās. Bet ja tā tik tiešām ir- cepuri nost. Protams, mūsdienās jau nevar tik viegli ticēt visam, ko saka (ojā). Un LXD uzstāšanās! Elpu aizraujoša, kā no citas pasaules. Baudāmi, o, ļoti.
Nu, lūk. Vakar pašsajūta bija lieliska. Šodien jūtams, ka tomēr galīgi vesela vēl neesmu. Varbūt tas ir tik tādēļ. Bet varbūt arī ne. Lai arī kā ta būtu iespējams, bet man sāp seja. Nav no labākajām sajūtām. Un muļķīgi arī izklausās- sāp seja. Tās nav tās vaigu patīkamās sāpes no pārleiku aizrautīgas smiešanās. Jā, es varu izteikties arī vēl nesakarīgāk, vēl nesaprotamāk pīt kopā vārdus teikumos. Bet to nu citreiz.
Naktī sapņi tādi, ka pašai bail par savu zemapziņu. Toties- patiesi interesanti vērot šos sapņus. Būtu noderīgi tos pierakstīt blakus dienas notikumiem, pēc tam varētu saprast ko tas nozīmē. Pārsteidzoši pozitīvi. Arī tajos ir daudz saules, pavasaris. Forši, ko tur daudz. Bet tik un tā- mazliet dīvaini uzzināt, redzēt vizualizāciju tam, kas notiek mana prāta dziļumos kamēr pa dienu notiek tas, kas notiek. Hm, nē, tomēr dažas likumsakarības var manīt. Zinu ko darīt, lai sapņi būtu patīkami. Tas ir feini. Ceru, ka esmu sapratusi pareizi. Nāksies to pielitot praksē un testēt.