spieto

Beztam- visvienkāršāk ir aizbēgt no visa. Tik tālu, lai nespētu pasniegt roku atpakaļ. Tik ilgi, lai neatcerētos kā ir atskatīties.
Es nespēju vairs skatīties uz kāzu fotogrāfijām, uz vasaras sajūtu pielietām fotogrāfijām. Visvairāk uz tām, kurās jūtama filmiņas garša, nevīžība un tikai vasaras vakaram piemītošā nokrāsa.
Jā, es varbūt esmu gļēvule. Varbūt. Bailes ir ļoti dabiskas, to dēļ mēs vēl (vēl) neesam izmiruši. Es neattaisnojos. Āh, nē, sasodīts, attaisnojos gan.
Bet tas nav pareizi. Vajag ko tīru. Kas notiek pats no sevis.
Un es jūtu, ka prom būs labāk. Egoistiski- man, reālistiski- arī tev.
Ja pavisam godīgi- es pagājušo nakti nevarēju aizmigt. Vingroju, lai domas ietu citur. Lasīju. Nekas neizdevās, pēc tam es vēl labu laiku nevarēju iemigt. Es domāju. Tagad es tik tiešām zinu ko nozīmē teiciens domas kā bites spieto. Tas nebūt nav patīkami. Neliek mierā. Un kādas domas! Kur tik neaizdomāsies.
Zane teica- pavisam vienkārši- paņem divus čemodānus un ņem visu, kas salien. Kā!? Divi čemodāni?! Divi?! DIVI?! Kur fotogrāfijas, zīmējumi, pērlītes, tās visas lietas, kurām es esmu piedēvējusi milzīgu atmiņu un sajūtu gūzmu?! Kur?! Pasaulīt mīļā, palēnini domas, apstādini prātu.
Bet varbūt arī ne...