Jā, ellē, pavasaris ir dzīvs. Visur. Lietū, piemajos bezbailīgajos sniegpulksteņos, zildzeltenajās un ziemas miera pieradušajām acīm pārāk spilgtajās debesīs, apavos, apģērbos, matos, pat vilcienos un autobusos, šoferos un pasažieros, lēnajos un ātrajos, uz ielas un jūrmalā, mežā un lielveikalā. Visur!
Man bija bail no pavasara, tagad man ir bail no tā, ka es to varēju palaist garām.
Vēljoprojām turpinās veco šausmu filmu seansi pie mana datorgalda. Ar nelieliem atelpas starpbrīžiem, tas tiesa. Nevar jau visu labumu uzreiz, vai ne.
Vakardiena Tukumā. Ai, cik jauki, visas grāmatnīcas, visi kancelejas preču veikali izstaigāti, lēni un nesteidzīgi. Forši, centra laukumā tāda Lieldienu dekorācija un saule tāā silda, mm. Nekas, ka tad, kad atbraucām, lija kā pa Jāņiem.
Man taču nav nekas Lieldienām! Mana māja un mana istaba nemaz nezina, ka nāk tādi svētki. Pēdējo reizi, tādēļ būs kas jāuzmiestaro.
Man ļoti patīk teikt "pēdējo reizi", jo es zinu, ka šoreiz tas tā droši vien arī būs. Tas liek novērtēt to, kas ir apkārt. To skaistumu. Būtībā to, kas tepat visu laiku ir bijis, tikai nav pamanīts. Nav bijis laika vai vēlēšanās pamanīt.
Pēdējo reizi es redzēju un izdzīvoju visu ziemu, no Ā līdz Žē šeit. (Vai, nē, es izbēgu uz 10 dienām, bet tas neskaitās.)
Tukums, -20, ziema, 2010. 17. janvāris
vienīgais, laikam, ko es uzmeistarošu lieldienām, būs olas, kas apkrāsotas ar nagu lakām un flomīšiem. tā ir smuki.
AtbildētDzēstLaba doma!
AtbildētDzēstEs domāju no kaut kādiem dabas zariņiem ligzdu uztaisīt. Kā simbolu. Viss jaunais, kas dzims, būs labs. :)