pieciviensviens

tagad maziņš iztukšītis. centos, ieliku visu sevi darbā, bet tomēr caur un cauri absurda teoriju nesaprata. pat pasniedzēja ne. teica, ka vienā brīdī pazaudējusi pavedienu. un viņai sāka palikt vēl jo grūtāk, kad uz tāfeles ilustratīvi attēloju, ka ķermeņa masa ir konstants lielums (m=const). Un 1=1. Un cilvēks-> brīva griba. tas jau bija tikai jociņš, maziņš vizuāliņš uzskats. aiziet, smadzenes.
varbūt tomēr ir secinājums, ka vienmēr vari ielikt darbībā sevi vēl vairāk, nekā pats domā. jā, vispār, tas rada jēgu.
bet, lai nu kā- tagad sajūtas, ka robotiņi ēstu manas smadzenes. tādi maziņi. un vēl spļautu ēdamšķīvī. sasodīts! kur gan ir palicis cilvēka individuālisms un sajēga vispār? kur? lielās (pat inimālās!) grupās tas izzūd. kā nebijis. čus. un vairs nav.
jā, nezinu, kāpēc es te cepos. jāatdziest. čččššs.
ēdiens, pāris mīļi seriāli un atslodzīte. tad redzēs, kas tālāk.
vispār- sajūta, ka nāk kaut kāda slimība virsū. bet es ar to neielaidīšos nekādos sakatos. izspiedu jau veselam citronam sulu, tagad tēja karsta, būs jau labi. rollton, tu esi mans. tagad un tūlīt. aiziet, atpūtā. pelnītā.
hm, diez,vai es varētu nogulēt līdz rītam, ja aizietu gulēt ap sešiem? domāju, ka jā. kaut kad senāk bija domas negulēt naktis, bet tagad- ka tik vairāk miega atomus sakasīt spilvenā. čau, sirmie mati, haha. pozitīvi par dzīvi, kā smejies.