Viss. Punkts. Es tam visam esmu par vecu. Man tomēr interesē, vai ir gulta, kur gulēt naktī un vai tur negulēs vēl septiņi cilvēki, kuriem tu tik tikko esi paspējis uzmest aci. Bezatbildība neparādās arī pēc ķīmisku un dabīgu vielu lietošanas. Nesamērības arī nekādi neiet manī iekšā. Kaut kas tur. Nezinu- siena? Esmu par vecu? Lai nu tā būtu, bet prieks, ka neesmu šodienas jaunatnes spogulis. Tad es sevi nevarētu ciest. Tas patiesībā ir skumji. Drūmi.
Lai nu kā- šis un tas ir jauki, bet šis un tas nē. Dīvaina parādībā ir saprāts. Dažiem laikam jāpielieto laužņi, lai līdz tram tiktu, bet dažiem vajadzīgs liels daudzums ar tiem, lai tās durvis aizdarītu.
Smieklīgi vispār te izklausās. Spriedelēju un pietam ar gramatikas kļūdām. Bet prieks tomēr par atsevišķām reakcijām apkārt un tepat, iekšā.
Tik un tā- šī nedēļas nogale par traku man. Sākums- šausmas, taču beigas tomēr mierīgas, tīri ciešāmas. Hei, nav ko sūdzēties, es varētu būt arī būt atslēgusies bezsamaņā zem kāda tilta vai ceļa malā. Ha, stulbs joks.
Jāsacep maize. Atslodzei un priekam.
Sveiciens saprātam- paldies, vecīt, tu esi īsts draugs, nekad nepamet nelaimē.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Jā, lūdzu, mana lapa uzmanīgi klausās.