Ignorēt paliek arvien grūtāk. Gan fiziski, gan morāli. Vai nav nožēlojami šādi sākt kādu no divām iespējamajām nedēļas nogales brīvajām dienām? Aiztaupīšu - ir. Tā, tikai tāpat vien acīs saskrējuši putekļi un mazliet kairina. Vai, vai, nekas vairāk. Es jau neatzīšos, ka raudāju. Lai arī pēc tam palika mazu lietiņ vieglāk- es neatzīšos. Tas nebūtu tas, ko es parasti daru. Pietiek nu par šo, mēs visi zinām, cik traki ir dzīvot ar acīm vaļā.
Vakar, piemēram, biju galvaspilsētā. Dižs ceļojums tagad, kaut kādreiz to veicu līdz pat kādām četrām dienām nedēļā. Tagad sanāca vidēji viena reize mēnesī. Bija bailes, es jau to teicu. Sev, laikam. Ļoti slideni ceļi. Atpakaļceļš bija tik jauks. Gaismiņas, lampiņas, visādas domas galvā. Protams, dīvaini, bet bija jauka sajūta. Liekas, ka es pati būšu piešķīrusi kādu šarmu autobusā braukšanai, tas nemaz nav slikti. Tā lūk. Izpildīju tikai pusi savu plānu, jo pastāvīgi kaut ko turpinu atkal un atkal aizmirst. Tā nu lūk- biju uz Parnasa filmu un Šūplādē. Tīri jauki, interesanti un īpatnēji. Patīkama pārmaiņa. Mazliet gan dīvaina un neveikla, bet patīkama. Un, jā, tagad man ir ļoti laba izpratne par to, ko īstenībā nozīmē teiciens- deguns tek. O, jā. Vēl ir cerība, ka sanāk kaut kādā mistiskā veidā līdz svētdienai tikt uz kādu Jāno Rozi (lata akcijas dēļ) un JYSK, pēc koferīša mazajiem nieciņiem. Cerība vēl deg, vēl kādu pusotru dienu degs. Nezinu kā nu būs.
Var mēģināt tvert, var mēģināt ķert, bet nekā- ķešā iekšā nevar iebāzt iekšā. Tā nu arī lai pagaidām paliek- es jūtu, ka tas tā vajadzīgs. Vai pareizāk sakot, nav vajadzīgs.
Netieku līdzi savām domām, tāpēc te nu pavediens apraujas. Pašlaik.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Jā, lūdzu, mana lapa uzmanīgi klausās.