kā kvadrātsakne

Nezināmu iemeslu dēļ jūtos tik labi, kā sen nebija bijis šitā. Arī radošai darbībai iedvesma. Tā vienkārši ķēpāt papīru ar zīmuli, kā kādreiz. Ēst labākos jogurtus pasaulē (Monte tiem vārds).
Kamēr vēl ir! Baltā svītriņa, prieks, ka tu dažreiz mani apciemo. Sveiks.
P.S. Ārā ļoti skaists laiks. Mm, un mīkstas sporta bikses, kolas bundžiņa un labs draugs blakus uz soliņa pie jūras ir forša svētdienas pēcpusdiena.

skau sveiki svētdienas rītam

Rīts. Svētdienas rīts man tomēr patīk varbūt mazliet mazāk kā sestdienas rīts. Sestdienas rītam vēl ir cerība, bet svētdienas rīts gandrīz vienmēr stāsta vienu un to pašu- tik drīz, ka jau rīt, laiks atkal kaut ko darīt.
Sasodīts. Kāds nelietīgs ādas pigmenta kontrolieris man, kamēr es guļu, ir sazīmējis lielsikus trīs punktus, caur kuriem var novilkt ideāli precīzu vienādmalu trijstūri. Trīs punkti- labais vaigs zem acs, kreisais vaigs zem acs un piere tur, kur deguns beidzas. Lieliski, izskatās, ka es piekopju kādu pagānu rituālu vai vienkārši sekoju līdzi kādai pašizdomātai reliģijai. Vai nav pasakaini.
Un datorgalds. Tikai tagad pamanīju, ka tas izskatās tā, it kā tur būtu sprāgusi kāda īpaši spēcōga pērlīšbumba. Un pēc tam risinājies karš. Viss izsvaidīts, mhm, un ne jau tikai pa gadu vien.
Pasaulīt mīļā, vai šai dienai ir maz kāda cerība?
Vienīgi viens "jauki un smuki" paliek pastāvīgs- ārā skaists laiks, sniegs snieg. Patīkami lūkoties laukā pa logu.

šis ir sestdienas vakars

Pēdas bija aizsnigušas, kad gāju atpakaļ mājās.
Tik skaisti snieg. Jā, un tieši tādēļ man sanāk tik daudz laika veikt tik bezjēdzīgi daudz pierakstu.
Šodien bija lielisks atgadījums vietējā Rimi- atradu kolu bundžiņās. Nekas negaršo tik labi kā kola no bundžiņas. Nu, gandrīz.
Patīkami ieritināties segā, sēžot siltum siltā istabā, blakus labai bērnības un arī tagadnes draudzenei un bezjēdzīgi lūrēt televizora ekrānā. Un gandrīz iemigt. Un pieļaut to, ka biedrs iemieg. Divreiz. Un runāt pilnīgas muļķības, tenkot par notikumiem un dzert tēju. Hei, forši. Tādi klusi, mierīgi un patīkami ziemas vakari. Tā dēļ ir vērts būt mazliet apslimušam.

skaitāmpantiņš sev

MAN PIETIEK AR VISU TO, KAS MAN PIEDER TAGAD.

izgājiens

Skatos uz dīvainām vietām. Šodien viss vietējais rajons izstaigāts. Arī te šis un tas notiek, šis un tas mainās. Sniegs dikti skaisti sniga.
Tagad iekāpu savās mīkstajās, pelēkajās sporta biksēs (jā, oj, kā es tās mīlu, lieliska sajūta) un skan mūzika, par kuru varbūt man vajadzētu kaunēties. Varbut arī ne, tas jau tikai čalis, kam patīk falsts un viņš to neslēpj, nebūt ne. šodien laikam gaidāms kāršu vakars. Un nekas aktīvāks. Jā, neaizmirsīšu arī to, ka esmu diezgan tuvu stadijai, kuru saucu par `līdz nelabumam slims`. Vai nav vienalga, ka pusi nedzirsu, gandrīz neko nesaožu, nespēju iemigt stundām, jo nekādi nespēju paelpot, āra gaiss kairina gan manu kakla, gan deguna gļotādi tik ļoti, ka acis sāk asarot. Man apnika uzskaitīt. Mani labākie draugi ir tējas krūze, papīra dvieļi, salvetes un sega, siltas zeķes. Burvīgi, gandrīz vai ziemas burvība ideāla. Haha, nē, viss jau ir labi, es nesūdzos ne par ko. Smaids.

piektās dienas izskaņa

Ignorēt paliek arvien grūtāk. Gan fiziski, gan morāli. Vai nav nožēlojami šādi sākt kādu no divām iespējamajām nedēļas nogales brīvajām dienām? Aiztaupīšu - ir. Tā, tikai tāpat vien acīs saskrējuši putekļi un mazliet kairina. Vai, vai, nekas vairāk. Es jau neatzīšos, ka raudāju. Lai arī pēc tam palika mazu lietiņ vieglāk- es neatzīšos. Tas nebūtu tas, ko es parasti daru. Pietiek nu par šo, mēs visi zinām, cik traki ir dzīvot ar acīm vaļā.
Vakar, piemēram, biju galvaspilsētā. Dižs ceļojums tagad, kaut kādreiz to veicu līdz pat kādām četrām dienām nedēļā. Tagad sanāca vidēji viena reize mēnesī. Bija bailes, es jau to teicu. Sev, laikam. Ļoti slideni ceļi. Atpakaļceļš bija tik jauks. Gaismiņas, lampiņas, visādas domas galvā. Protams, dīvaini, bet bija jauka sajūta. Liekas, ka es pati būšu piešķīrusi kādu šarmu autobusā braukšanai, tas nemaz nav slikti. Tā lūk. Izpildīju tikai pusi savu plānu, jo pastāvīgi kaut ko turpinu atkal un atkal aizmirst. Tā nu lūk- biju uz Parnasa filmu un Šūplādē. Tīri jauki, interesanti un īpatnēji. Patīkama pārmaiņa. Mazliet gan dīvaina un neveikla, bet patīkama. Un, jā, tagad man ir ļoti laba izpratne par to, ko īstenībā nozīmē teiciens- deguns tek. O, jā. Vēl ir cerība, ka sanāk kaut kādā mistiskā veidā līdz svētdienai tikt uz kādu Jāno Rozi (lata akcijas dēļ) un JYSK, pēc koferīša mazajiem nieciņiem. Cerība vēl deg, vēl kādu pusotru dienu degs. Nezinu kā nu būs.
Var mēģināt tvert, var mēģināt ķert, bet nekā- ķešā iekšā nevar iebāzt iekšā. Tā nu arī lai pagaidām paliek- es jūtu, ka tas tā vajadzīgs. Vai pareizāk sakot, nav vajadzīgs.
Netieku līdzi savām domām, tāpēc te nu pavediens apraujas. Pašlaik.

pasakaina skaņa

Daydream
I fell asleep beneath the flowers
For a couple of hours
On a beautiful day

kuš

Klusums. Tikko karsti, bet patiesībā salst rokas. Pirksti. Uztaisīju piecus pārus auskariņu, tīri jauki.
Pietrūkst ķermeņa siltuma. Nu- neko. Nevienam nav jāzina. Ciešu klusu un trūkstu pa daļiņai kādai pati sev.


+++
Mums ir tēja. Zili zaļā porcelānā. Skaties acīs, never ciet plakstus. Un durvīs nestāvi, tur caurvējam vieta. Vajadzētu izmisumam jaunu vārdu dot.
Zaļā zālē, sūnu ielenkumā, meža vidū es atrodu savu koka celtni, kurā kamīns kuras cauru dienu. Pāris polietenēna maisiņi ar izžāvētu augu kabatā un pāris potenciālās stikla taras skapītī. Live long.

Taibei. Tā lūk.
Acij kāds sarkans plankums iemeties. Nejauki arī pašsajūta jūtas.
Vienīgais, kas mani iepriecinātu (varbūt) ir iepirkšanās, bet šķiet, ka tam arī nebūtu liels efekts. Nē, tas nav vienīgais. Es vēlos vēl ko.