deli

The Big Bang Theory. Kādas deviņas sērijas jau. Baigi gribas sieru visu laiku. Deizgan liela pele, ne. Augšstāvā stāv vēl kola, tas ir labais. Morfoloģija ķipa. Daru neko, rādās, ka pagaidām tas strādā. Kādam laikam derēs, kā smejies. Haha. Smejies.

atkal 0 diena

Klausos skatītāju smieklos. Nakti negulēju. Varbūt kopumā kādas divas stundas. Sapņoju par īsziņu, kuru labprāt saņemtu nomodā. Par sliedēm un bunkuru. Tas bija dīvains veids, kā aprakstīt to. Lai nu kā. Man arī sašāva kāju. Un pie vilcienu stacijas bija jūra vai arī milzīgs ezers, kurā bija daudzi sēkļi un liels vējš. Un netālu no mazturīgo ļaužu mājas bija koka gultas, kas vēl smaržoja pēc svaiga koka. Un vēl liela istaba, kur gulēja vairāki pāri cilvēku. Arī es un nepazīstams cilvēks, kurš likās kaut kādā ziņā tomēr pazīstams, kā salikums no vairākiem zināmiem cilvēkveidīgajiem. Mēģinu sasprindzināt to vielu, kurā glabājas sapņa atmiņas un salasīt vēl ko.
Nē, laikam nebūs. Traki.

fwd

Lai nu kā. "Vienmēr" ir ļoti ilgs laiks. Nezinu, vai to vēl varu tev uzticēt. Nedomāju vis. Jāpamet vecās bedres un jārok jaunas. Nekas cits nav iespējams nu vairs. Jāmet pie malas visas sajūtas, kas žņaudz ciet, visas drātis, kas rīvē delnas, visas naglas, kas sadzītas pēdās. Pie velna visu, kas bijis. Jo pagātnes nav.

diena viens jau kuro nedēļu

Pagājusi nogale, jauna nedēļa sākas. Sākas šodien, ar pirmdienu. Īpatnēji atpūtos Ķegumā, bija forši, ko citu teikt. Jauka, jauka, varen jauka tā atmosfēra. Un bērnības draugi dažreiz nekur nemaz tik tālu nepazūd. Tā lūk.
Jādarina adventes vainags, būtu jau drīz pēdējais laiks, tas tiesa.
Vēdera graizes piemeklēja mani vakar un atrod mani arī šodien. Par laimi, šodien kuņģa saturs turas tam paredzētajā vietā.
Par dažiem cilvēkiem, ko mēdzu dēvēt par draugiem man rodas aizdomas. Vai šo titulu vēl tie spēj noturēt. Varbūt vienkārši vajadzīgs atelpas brīdis no saspringti regulārām tikšanās reizēm. Haha, cik viss ir vienāds, es stāstu un klausītājs piekrīt, brīnās, kā tad tā- arī viņam viss ļoti līdzīgs izvērties. Taču vienalga- laiks rādīs. Tam rokās nu es pašlaik esmu ielikusi savu dzīvi, lai rāda, ko māk. Lai sakārto manus plauktiņus. Jo domāju, ka būs interesanti paskatīties. Un- ja tam nekas neizdosies- es ņemšu savās rokās un darīšu uz labu laimi- jo patiesi es nezinu Kā ir pareizi darīt. Tas nu tā kā būtu jau noskaidrots.
Dažreiz dienas kopē cita citu, nu kam tas vajadzīgs, viņas pašas maz saprot, ko dara?

vilciens atiet 16:28

Dienas rit un mainās lietas. Kāds brīnums. Man patīk un es šodien braucu vilcienā. Lasīju arīdzan. Un sāku savu rokdarbu (auskari, rokassprādzes) pulciņu, kurā ir pagaidām tikai divi cilvēki, bet otrais par to vēl nekā nezina.
Sāp, sasodīts. Grauž kaklā, tāds kā kamols, un vēl skrāpē kāds kā ar drātīm sirdi. Ceru, ka līdz dvēselei netiks. Jāsargā.

neklausies

Es atzīstu savu problēmu- es nespēju dzīvot bez DH. Ellē jā.
Šodien es iešu lasīt augšā. Ātrāk, tas ir, puslīdz laicīgi. Mhm, es apsolos pati sev.
Kola- jā, es esmu atkarīga arī no tās. Nežēlīgi fantastiska dzira.

Ha, bet draugi. Ir tādi. Bet kā viņus atpazīt? Kā izmeklēt viņus pūlī? Kā nepaskriet garām? Nav man ne jausmas. Domāju, ka man tas būtu kaut kur jāizlasa, jāiemācās, jāiemācās viņus atpazīt. Nedomāju, ka tagad man tas īpaši labi nepadodas. Tie, kuri iezīmēti ar sarkanu krustu uz pieres? Tie, kam uz kabatas lakatiņa rakstīts "neveiksminieks"? "Iesper man" uz muguras? Nesaprotu, par ko pati runāju. Nav viegli, tā vienkārši.

Laikam rīt būs jāpiestāj manā mīļajā kūku bodē. Un tad varbūt arī kas darāms, pārmaiņas kārtā.
Vai arī vienkārši Ļeņingrada, atkal.

šeit te

Vika pasakas. Un Melnie suņi. Džima Kerija filmu maratons. Un vēl otrreiz 2012. Nebija tik labi vairs, sasodīts. Vilcienos braukt ir jauki, tas man patīk. Jāatrod kāds, pie kura braukt labi tālu tikai. Jāpaņem pudiņš un podiņš ar tēju. Tā diena nāk, starp citu. Savienosimies kopīgā krūzes pacelšanā par labajiem laikiem, kas pienāks .. Ei, kāpēc neviens neceļ.. ? Nu, labi.
Dažas lietas cilvēki nedara labi.

pudiņš

Pārāk slinka, lai kāptu augšā un otro stāvu un lasītu. Tad nu gan.
Rīt prasās pēc kādas filmas uz liela ekrāna. Jā, varbūt. Tad jau redzēs.
Nopirku baigi garšīgo sieru Iki.

Pagrabā dzīvo žurkas parasti, bet pie manis viena tāda jau otro ziemu dzīvo otrajā stāvā, blakus istabā. Ironiski. Varbūt viņai patīk svaigais gaiss un vakara dūmakas. Bet varbūt tā klusībā sagrauž visus izmestos izsmēķus.

Dažas vērtības nemainās, piemēram, pudiņš.
Sasodīts, ko var beztēmā muldēt.

pagāja

Vesela diena kā pāgatnes atelpa. Kā pagātnes otrā elpa? Vai nav vienalga- bija vareni patīkami.

Tagad līst kā vasaras saulgriežos. Laiks ārā nepateicīgs pēc velna. Labi noder sveces, mandarīni un grāmata. Protams, arī silta sega, jo pašam ar savu ķermeņa siltumu tā nabadzīgi šad nu tad mēdz palikt. Bet tas savā ziņā rada tādu jo īpašu omulību un padara atmosfēru ziemas vakariem līdzīgu jau četros pēc pusdienā.