(Ziema Tukuma kalnā, -20. Pozitīvas emocijas.)
Šodien bijām mežā. Ar Zani un mazo Katrīnu. Tik feins un interesants sīcis, maziņš un foršs, divi gadiņi. Tādas visādas muļķības samācījām runāt. "Traks ponijs", piemēram, tā viņa sauc Zani. Un vārda "gurķis" vietā viņa saka "guksis". Tāds prieks tajā mazajā radījumā mīt iekšā. Izvizinājām gar jūrmalu, biju ragavu vilcējs. "Ātrāk, ātrāk!". Viņa pirmo reizi mūžā brauca ar ragavām. Braucām kopā. Arī visas trīs. Tik labas emocijas, pilns ar tām. Jauka ziema, nudien. Tik sniegs gan tik grūti brienams ar ragavām aiz muguras, ka pilnīgi mājā atnākot, no tējas pasēdēšanas iznāk tikai zvilnēšana dīvānā un neliela iemigšana pie pilnīgi muļķīgām filmām arīdzan.
Kaut gan jūra ir aizsalusi tik tālu, cik vien sniedzas skatiens un rodas arī sajūta, ka tur, tālāk, ir tāds pasaules mala. Kaut gan tas ir skaisti un pat intriģējoši, mazliet bīstami. Par spīti tam, es labprāt gribētu jūru atkal dzirdēt šalcam. Bet- es varu pagaidīt. Laiks nāks. Un darīs.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Jā, lūdzu, mana lapa uzmanīgi klausās.