Pirms pāris dienām palūkojos augšā, debesīs, kad nodzēsu gaismu. Sen nebija tāds vaļas brīdis gadījies, jāsaka (nē, tas jau mazliet joks). Un!- kas tad tur- vairākas ļoti lielas zvaigznes, kuras tik skaidri varēja redzēt. Sakārtotas īpatnēji, apkārt Lielajiem Greizajiem Ratiem. Un mirgo. Tik lielas, tik skaidrās debesīs, tik zilas. Skaisti. Ko citu teikt.
Lai vai kas tagad notiek, laiks iet ātrāk, viss notiek citādi. Un varbūt tā arī ir labi. Var diezgan ātri paskriet garām tiem skatiem, kas nebūt nav patīkami un vēlami. Varbūt pat izlikties tos neredzam. Tā varbūt to ietekme mazināsies. Vai nebūs manāma vispār.
Un- cik daudz pasaulē ir vārdu. Cik vienā valodā. Miljoniem? Es tiešām nezinu, bet katru dienu dzirdu kādu jaunu, vismaz vienu. Un tas tādēļ, ka apmeklēju skolu (kās interesants labums!). Neskaitāmi nezināmi vārdi mums ir apkārt, kaut kur brīvi riņķo. Un šad tad mums pieskaras ar spārnu. Tā, uz mirkli, pēc tam atstāj mūs atkal. Dzirdam un aizmirstam.
Man patīkami smaržo mati. Un pēdējā iepirkšanās mazliet bija jauka, iepriecināja. Šis un tas jauns reizēm noder. Ak, ko es muļķoju- jauns ir tik vilinošs. Tik ļoti, ka dažreiz nespēj pretoties ņemt ko jaunu tik tādēļ, ka tas ir jauns, nevis tādēļ, ka vajadzīgs. (Piezīme: beigās tomēr viss nonēsājas, tādēļ jāizdomā kā to vismaz novilcināt, ja ne pārtraukt) Diez, vai papildināšana strādā?
Es slikti daru arī labi, jā. Ha-ha.
Abonēt:
Ziņas komentāri (Atom)
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru
Jā, lūdzu, mana lapa uzmanīgi klausās.