divi pa desmit

Pasaulīt mīļā, kas būtu domājis, ka iepirkties centrāltirgū ir tik interesanti. Visvisādas lietiņas, apaļas un cietiņas. Ha, nē, tiešām. Eju un brīnos- kas tik nav nopērkams, ko es savā mūžā nebūtu iedomājusies, ka kas tāds ir pārdošanā paviljonos vai turpat, ārā. Manas mīļās žāvētās dzērvenes. Sēklas- visas, ko iedomājos gan es, gan mā. Sapirkāmies pavasarim. Tagad mums siltumnīcā būs fizāļi! Un atradu arī, ko kolas bundžās audzēt- ārstniecības salviju. Un vēl frēzijas. Tik zeme vēl jāiegādājas (izrādās- tas patiešām ir iespējams!)
Visādi nieciņi, dikti interesanti tur ir. Un cenas, salīdzinot ar lielveikaliem ir smieklīgas. Un pašu latviešu zemnieku audzēti produkti. Eh, tas bija jauki. Un ne tikai tas. Tāds labdabīgs miers. Ļoti.
Šodien nevarēju piecelties no rīta, kaut kā izslēdzās modinātājs. Un tad nu- brīvdiena sanāca. Bet bieži jau tā nav. Tik tiešām šodien jūtos kā brīvdienā. Nu nekas, ka šonedēļ nogale sastāvēs no trim dienām, nekas slikts.
Hei, smaidu!
Dīvaini ir tas, ka tad, kad man gribas būt vienai, dalīt laiku saprātīgos daudzumos ar tikai īpaši izraudzītiem indivīdiem (nē, nebūt ne nesmuki es to domāju) (tas nav tā, kā izklausās) un tas šķiet pat pilnīgi patīkami- ir pilns ar cilvēkiem, kas grib iejaukties. Bet tad, kad uzmācas vēlme pēc kontakta - neviena pēkšņi nav. šis triks jau sen novērots. Nē, patiesībā es silti māku pasniegt to, ko domāju. Nesaprotami sanāk izteikties. Žēl.