g-sans

Diagnoze: sinusīts. Nu, jauki.
Ļoti patīk vecas lietas. Tagad- veco filmu maratons. Neesmu iepazinusi kino industrijas tik daudzus labus darbus, jo vienkārši to aktualitātes laikā neesmu bijusi spējīga par to interesēties. Šovakaram- `The Good Son`. Izbaudu.

Un patiesi patīkami, jo šis gabals atgādija Austriju, jo to filmu tur nenoskatījāmies. Mm, feini, bezgala.

Vēl brīvdienas līdz pirmdienai. Šodien izgāju tālu laukā- līdz poliklīnikai. super, tikai kājas katra uz savu pusi.

Gribētu ērto draugu/paziņu, kam vienmēr ledusskapī alus, pagrabā vīns, maisiņā mērija un piemīt vēl daudz labu lietiņu. Haha, jociņš spociņš. Tas tik tā, lai iztēle neaizmieg.

82 AAA

Vakar noskatījos Oskaru pasniegšanas ceremoniju. Ļoti šiki, nu ļoti.
Prieks, ka uz skatuves arvien vairāk parādās melnādainie cilvēki, tiešām liels prieks. Un tas ir tikai likumsakarīgi. Kaut vai vērojot to, kādas ir viņu runas, kāda ir viņu ķermaņa valoda, kad viņi runā par kino. Pavisam kas cits. Patiesa aizrautība. Ar visu sirdi. No tiesas, tas mani aizkustināja visvairāk. Kā arī dokumentālās filmas uzvarētājs. Nezinu vai tiešām viņi dara tik apbrīnojami labu darbu kā izskatās. Bet ja tā tik tiešām ir- cepuri nost. Protams, mūsdienās jau nevar tik viegli ticēt visam, ko saka (ojā). Un LXD uzstāšanās! Elpu aizraujoša, kā no citas pasaules. Baudāmi, o, ļoti.
Nu, lūk. Vakar pašsajūta bija lieliska. Šodien jūtams, ka tomēr galīgi vesela vēl neesmu. Varbūt tas ir tik tādēļ. Bet varbūt arī ne. Lai arī kā ta būtu iespējams, bet man sāp seja. Nav no labākajām sajūtām. Un muļķīgi arī izklausās- sāp seja. Tās nav tās vaigu patīkamās sāpes no pārleiku aizrautīgas smiešanās. Jā, es varu izteikties arī vēl nesakarīgāk, vēl nesaprotamāk pīt kopā vārdus teikumos. Bet to nu citreiz.
Naktī sapņi tādi, ka pašai bail par savu zemapziņu. Toties- patiesi interesanti vērot šos sapņus. Būtu noderīgi tos pierakstīt blakus dienas notikumiem, pēc tam varētu saprast ko tas nozīmē. Pārsteidzoši pozitīvi. Arī tajos ir daudz saules, pavasaris. Forši, ko tur daudz. Bet tik un tā- mazliet dīvaini uzzināt, redzēt vizualizāciju tam, kas notiek mana prāta dziļumos kamēr pa dienu notiek tas, kas notiek. Hm, nē, tomēr dažas likumsakarības var manīt. Zinu ko darīt, lai sapņi būtu patīkami. Tas ir feini. Ceru, ka esmu sapratusi pareizi. Nāksies to pielitot praksē un testēt.

lielākais spīdeklis

Mm, saule! Pavasaris nāk. Zaļā tēja ar kaktusu, pasakaini. Istaba smaržo pēc hiacintēm, kas beidzot atvērušās.
Sajūtas uzlabo vien laikapstākļi. Vai nav jauki? (IR!)

Laba ziņa!

Salda, salda. Apaļa, pēc dabas tāda.
Speru soli droši. Zem zolēm paliek dubļi. Lai! Viss, kas slikts, ir palicis atpakaļ. Kas darīts, vēlēts, tas nāk atpakaļ. To kontrolēt nav manos spēkos, tikai vērot, piedalīties.


Kā Kurts Vonnegūts mēdza rakstīt (es domāju, ka teikt arī) ikreiz, kāds.. nu, patiesībā viņš to teica vienmēr, kad kāds nolika karoti: "Tā gadās!"
Un, ziniet, tā patiešām gadās.

labs rīts!

Es no vakarvakara jūtu ēdiena garšu! Cik forši. Vakarā ēdu Rafaello. Un tās otras dzimšansdienas končas. Un! Dzēru kōlu no bundžiņas, no tās, ko atveda. Un Jēru Klusēšana. Mm, pasaulīt mīļā. Bauda. (Iepriekš bija telefonsaruna, kas nebija lielākoties nepatīkama, bet tomēr.)
Un šorīt- saule! Tik laba oma, šorīt tiešām ir labs rīts, cik sen tas nebija atgadījies.
Ja nebūtu šo sūdu, es nezinātu, cik jauks var būt viens parasti parasts sestdienas rīts.

Atskaites beigas.

iel

Kāja pa labi, kāja pa kreisi. Viss viens. Vienīgs.
Ir lietas, kam vairs neticu. Tajās vairs nav ticības. Nu, un lai nu tam liktenim arī tieši sejā tas spļāviens, lai nu arī.
Viens, divi, trīs. Diez kāds līmenis. Drīz jāpiesakās uz eksāmenu, angļu valodas. Nezinu, kā nu ies bez sagatavošanas kursiem. Latvijas eksāmeni nevienam neko nenozīmē. Tiaki šajā berdē tādi papīri derīgi. Un kam- kam, pie velna, šie 12 mācību/mocību gadi? Kaķim, sunim un vēl seskam zem astes. Zemē nomests laiks? Varbūt arī ne, bez skolas es nebūtu iemācījusies daudz jo daudz noderīgu lietu par cilvēkiem kā sugu. Un to, ka es šeit nu noteikti nevēlos palikt. Tas nu ir skaidrs. Un skaidrībai vajadzīgi 12 gadi. Lieliski.
Negribu vairs redzēt šos visus bruģus, atmiņu ainas ar lauku ainavām. Pietiks. Jau kuro reizi saku- pietiks. Es savos sapņos sapņošu pa savam. Redzēšu tikai to, ko gribas redzēt.

fekālija

Dzīvi ļoti ideāli var salīdzināt ar.. mēslu. Jā, fekāliju.
Tikko likās, ka esmu tai vienai lielajai tikusi pāri- bums! un iekrītu tieši ar seju tajā. Tagad jāpieceļas, jāiztaisno kājas, jānomazgā seja tīrā avotā un tad- kāpju pāri vēlreiz. Un ar lielu, lielu soli. Tik lielu, ka brūnais palnkums paliek krietni aiz muguras.

Es nezinu ko vēl, dzīve, tu man tagad varētu piespēlēt. Nu jau gana, nu jau pietiks. Paldies.

Pirms uzticies- padomā- kas ir šis cilvēks?

ne-

Gribu sajust garšu, sajust smaržu. Nesāpīgu kāju. Normālu nervu funkciju, sasodīts!
Sliktas domas nedrīkst domāt, nē, sliktu arī nedrīkst vēlēt. Es, zobus sakodusi, cenšos to nepieļaut. Kaut vai tas ir vairāk kā pašsaprotami.

aizdedzies

Dzīve ar mani spēlē nejaukas spēles. Slikti, slikti triki. Nejauki, ļoti. Un es pat īsti neesmu lietas kursā- kāpēc.
Tagad tikai pierādās daudzi teicieni, kas iesaista sevī vārdus "kas ir draugs", "nodevība- kam var uzticēties", "sāls brūcē" un "sūds". Pēdējais atkārtojas periodiski, bieži.
Vismaz tagad es zinu, ka dažas sejas tieši rāda to, kāds ir cilvēks iekšienē. Un intuīcija ir sasodīti laba lieta, tai vienmēr jāuzticas. Jo kuram gan citam, ja ne sev.
Ļoti sāpīgs un nejauks veids, kā to uzzināt. Bet- mā saka, ka tas dara mani stiprāku- ar tādu domu tas man tiek sūtīts virsū. Nu, es teikšu, ka man šo mēslu uz galvas pietiks jau. Viss. Pietiek. Par ko domāt, analizēt. Laiks dzīvot sev. Un tikai. Nekā citādi.
Paldies.