Ah, nedēļas nogale nebeidzas!
Vai tu re, satikts sen nesatikts paziņa. Bezgala forši turēt sev apkārt cilvēkus, kuri ir patīkami. Ko tik šodien.. biju Šūplādē (ok, pa ceļam mani gandrīz (10 cm jautājums) notrieca balts Audi, uz gājēju pārejas (atcerēšos to zīmējumu uz kapota vēl labu laiku), kad man bija zaļā gaisma, tas tā.. mutes sausumam. man šķiet, ka rokas palika aukstas un notirpa), biju Pankūkās uz pankūkām, tālāk uz, amm, aizmirsu to folkloras ūķi (piedodiet), labs gaišais Brengulītis, labs, pasaulīt mīļā, cik labs. Protams, daudz jaunas informācijas, filmas, kuras jānoskatās. Nu, rezumē- informācijas un palīdzības apmaiņa ir ellīgi laba lieta! Sarakstā lietas, kuras jāpadala, lietas, kuras jāaizņemas. Feini! Beigās vēl izvadāja pa Vecrīgu ekskursijā. Kas tik tur nav, vajag tikai paskatīties uz augšu, pa labi, pa kreisi un šo to zināt par vēsturi.
Nu, bet.. mēģināja mani pierunāt palikt te. Iet uz vēsturniekiem. Visu pirmā kursa vielu bezmazvai teiks priekšā, eksāmenu atbildes, papildstundas. Eh. Nedomāju, ka kaut kas var mainu izvēli vairs mainīt. Es tā izdomāju.
Tagad bez spēka, ņemt tos Zālītes dzejoļus un grupēt pašizdomātās tēmās patiesībā nemaz neprasās. Varētu tagad iekrist gultā un aizmigt, līdz rītam.
Āāā, un šodieniņ atkal pierādījās paradokss- kad esi aizņemts- visiem vajag, visiem gribas satikt. Un tā vienmēr. Mērfij, tas esi tu no mākoņa maliņas, kas tur smejies?
Pozitīvas emocijas ir visapkārt, tikai ņem un ķer, ņem un ķer. Smaids.